Filipīnas 1.daļa

Šajā ceļojumā dodamies trijatā (lai vēlāk vieglāk saprast - Laura, Rainers un Agra). Un atkal- nebija plāns, ka šis obligāti ir mūsu galamērķis, bet atkal salīdzinoši labas cenas un iespējas rezultējas  gala lēmumā - lidot uz nedaudz vairāk kā 3 nedēļām uz Filipīnām. 

Sagatavošanās pirms ceļojuma šoreiz nenozīmē tikai nopirkt lidojumu biļetes, sakrāmēt somu kā parasti un sēsties lidmašīnā. Tāpēc arī neliels apkopojums un ieskats, kā mēs gatavojāmies:

Vīza: Latvijas pilsoņiem, kas ceļošanas nolūkos uzturas līdz 30 dienām, vīza nav nepieciešama. Ielidojot pasē iespiež zīmogu un jāuzrāda atpakaļceļa biļete.

Vakcīnas: nav nepieciešama neviena papildus vakcīna.

Valūtas maiņa: šī tomēr ir valsts, kur viss notiek skaidrā naudā (filipīniešu peso -php). Tā kā mūsu ierašanās Filipīnās notiek naktī un lai gan zinām, ka lidostā ir iespējams samainīt naudu, tomēr jau Rīgā Tavex valūtas maiņā samainām naudu, vismaz sākotnējam periodam.

Sim karte: izlemjam jau laicīgi, ka uz 3 cilvēkiem iegādāsimies 2 sim kartes. Vienu uz vietas, otru e-sim karti, tāpēc jau Latvijā esot, iegādājamies nomad e-sim Globe tīklā (ko izlasījām kā vienu no populārākajiem) uz 30 dienām 15 GB pa 21 dolāru. Jāņem vērā, ka e-sim kartei ir tikia internets, bet nav iespēja zvanīt vietējā tīklā vai sūtīt sms, tāpēc arī lēmums, ka viena sim karte būs vietējā, lai tomēr varētu zvanīt, ja nepieciešams ceļojuma laikā uz vietējiem nummuriem. 

Papildus lietas: nopirkām jau laicīgi snorkelēšanas čībiņas, kuras mums līdz šim nebija. Sameklējām makšķernieku veikalā Sāgā pretodu līdzekli, kas gan īsti nenoderēja. Nolemjam snorkelēšanas masku pirkt uz vietas Filipīnās (aprēķinām, ka īrēt katrā vietā/tūrē nebūtu izdevīgāk). Tā kā pirmā pieturvieta ir populāra snorkelēšanas vieta, tad nolemjam pirkt tur, kā arī tad nebūtu jāved sākotnēji somā lieku smagumu.

Citi: Tā kā Filipīnās, lai kaut ko redzētu, diezgan daudz jāpārvietojas, tad braucam katrs ar vienu 7kg mugursomu un mazo somiņu tikai pasei, telefonam, makam. 

Lidojumu biļetes pērkam turkish airlines novembra izpārdošanā ( vairāk par cenām būs Filipīnas 3.daļā). 

1.diena (22.02-24.02) 

Grūti nosaukt par vienu dienu, jo post factum vairāk kā 24h, bet nu tā būs visērtāk pastāstīt par to, ko piedzīvojām. Tātad sākam ceļu no Rīgas uz Stambulu un lidojam 3 stundas. Tad visu nakti-  gandrīz 7 stundas- nīkstam Stambulas lidostā (jo izpētījām, ka nesanāk aizbraukt īsti gulēt uz viesnīcu un paspēt atpakaļ normālā laikā).

Tad jau ap 6 no rīta izlidojam uz Manilu ap 12stundām. Pirmo reizi lidoju, kad lidmašīna apstājas, izkāpj daļa pasažieru un tad turpina ceļu tālāk uz Cebu. Jauni pasažieri neiekāpj un varam uz nepilnu stundu izgulties pa visu krēslu rindu. Izkāpjot no lidmašīnas, (1:00 naktī) ir kādi 20 filipīnieši, kas ieejas katrā pusē sveiciena. Nonākot Cebu lidostā, izejam visas kontroles (mums neliek nodot deklarācijas lapiņu un nepārbauda somas),  tikai jāuzrāda pase un kad lidosim atpakaļ, bet iepriekšējā dienā bijām aizpildījuši jau (e travel philipines). Izejot no lidostas, pieejam pie smart lodziņa un nopērkam šobrīd vienu sim karti uz 15 dienām ar bezlimita zvaniem, sms un 24gb interneta. Maksā 540 peso un darbiniece pati visu izdara, līdz strādā internets. Tālāk zinām, ka jādodas uz south bus station. Zinām, ka visreālāk to naktī ir izdarīt ar taksi. Lejupielādējam grab aplikāciju (kas strāda tāpat kā mūsu Bolt), lai uzreiz jau pie lidostas taksis neapčakarē. Mums brauciens naktī (kad ir pīķa stunda) izmaksa 6,65€. Taksists jau saka, lai sagatavo 20 php priekš iebraukšanas autoostā, bet pasakām, ka var izlaist pie autoostas un tad nav jāmaksā. Ieejot autoostā, ir neparasti liela rosība priekš nakts. 

Noskaidrojam, ka tuvākais autobuss ir 3:00, bet bez kondicioniera. Piekrītam un biļete mums visiem maksā 513 peso. Atrodam savu autobusu pēc door number. Galīgi vecs autobuss, ar vaļā logiem un knapi nav caurumi, vai arī dažās vietās ir. Iekāpjam un mums vajag trīs vietas, bet brīvas ir tikai divas. Kontrolieris mums saka, lai trešais sēž uz pakāpiena pie aizmugurējiem soliem. Tam nu gan nepiekrītam, jo jābrauc ir ap 2-3 stundām. Gaidām nākamo autobusu. Autobusā brauc līdzi biļešu kontrolieris un izdod pēc tam biļeti - izskatās pēc loterijas biļetes. 

Skats pa logu ir dzīvīgs, nerunājot par to, cik ļoti sejā pūš caurvējš un pat ar visu karstumu, paliek vēsīgi. Tā arī nepilnas 3 stundas braucam līdz Moalboal. Pa vidu bija viena dīvaina pietura, kur autobuss apstājās un citi pasažieri teica, ka var stāvēt starp 30 un 60 minūtēm. Daudzi pasažieri devās pēc bulciņām, bet mums bija bail, ka autobuss aizbrauks bez mums un pieturā ārā nekāpjam. Izkāpjot no autobusa moalboal, jau uzreiz daudzi tuk tuki un taksisti cenšas aizvest. Bet tā kā ir super agrs, esam nolēmuši iet ar kājām, kas ir aptuveni 3,5 km. Vismaz sākām iepazīt apkārtni un vietējo dzīvi.

Viesnīcā noliekam mantas un ejam meklēt snoreklēšanas maskas, lai var doties snorkelēt. Vēlamies nopirkt, lai ir arī citām dienām, kad būs tūres. Dodamies uz pludmali mēģināt snorkelēt pludmalē. Jau iepriekš redzam, ka ir iespēja, ja nu kas, izīrēt glābšanas vestes pa 100peso uz 3 stundām. Ir viegli uzzināt, kur ir sardīņu bari, jo tur snorkelē ļoti daudz cilvēki un grupas. Visi gan, protams, ar glābšanas vestēm. Nu neko, ejam mēģināt. Diviem no mums tiešām sanāk arī bez glābšanas vestes, jo ūdens ir tik sāļš, ka atslābinoties ūdens notur augšā. Sardīņu barus var redzēt tiklīdz kā ir dziļš ūdens un prom no klints. Papeldam, pasnorkelējam, pasauļojamies un dodamies uz viesnīcu atpūsties. Lai gan godīgi sakot- ūdens nebija super karsts un diezgan grūti sākumā ielīst. 

Mūsu pirmā viesnīca ir namiņš uz neliela paaugstinājuma, kur atsevišķi ir māja ar dušu un labierīcībām. Šī bija gandrīz vienīgā vieta bez kondicioniera, tikai ar ventilatoru. 

Atpūšamies viesnīcā (lasīt - guļam) un dodamies uz saulrietu. Saulriets ļoti skaists, īpaši, ka dzīvojam pie klusas pludmalītes. 

Pēc saulrieta ejam uz pilsētu, un sākumā tā ir tāda lauku nomale. Nāk pretī viena maza filipīniešu meitene un saka Laurai - you are so pretty, you look like a barbie. Jaukākais brīdis šajā ceļojumā. Pilsētā meklējam, kur izīrēt nākamajai dienai rollerus, lai brauktu uz ūdenskritumiem. Diezgan grūti atrast, kur rezervēt, jo daudzi jau rezervēti un viņiem nav tāda sistēma, kur viņi zina, ka rīt no rīta varētu būt pieejami divi rolleri. Atrodam vienu vietu, kur varam jau šovakar dabūt un atdot tikai rīt vakarā. Nav jāuzrāda nekādas starptautiskās tiesības, par ko vienmēr visās ceļošanas diskusijās par Āziju tiek apspriests. Nomas maksa 300 peso uz dienu. Jāatdod ar pilnu bāku un par depozītu jāatdod id karte, pase, bet šajā nomā paveicas, ka var atdot autovadītaja apliecību. Tad nu iedod ķiveres (mazs klāsts un visiem par lielu- īsumā simboliskas) un varam dabūt savu rolleri. Izdomājam, ka būtu forši aiziet uz masāžu, jo te pilsētas centrā piedāvā visur un par labu cenu. Meklējam tādu vietu, kur izskatās pēc tiešām normāla masāžas salona. 

Tā kā saulē jau drusku apdegām, tad izvēlamies nevis visu ķermeņa masāžu, bet tikai galvas 30min, 250 peso. Bija patīkami. Beigās iedod tēju un klāt aploksnīti, ja gribas iedot tējas naudu. Tad vēl uz ielas pamanām, ka tirgo mango- banānu smutiju ar kokosriekstu pienu pa 100 peso un vēl to nobaudam, kaut gan bail no ledus un ka būs slikta dūša. Tad gan pēc super garās dienas, dodamies nakšņot. 

2.diena 25.02 

Šodien mūsu diena ar Raineru divatā, baudot Filipīniešu ikdienas rutīnu uz rolleriem. Jau ap 7:00 izbraucam ar rolleriem uz kawasan ūdenskritumu. Pa ceļam priecājamies, ka kļūst zaļāks, palmas un ūdens sāk parādīties.

Kā arī piestājam pie okeāna, kur ir bēgums un vietējie kaut ko tikmēr lasa. 

Jau gabaliņu pirms paša ūdenskrituma, visi cenšas aicināt uz canyoneerin (kad iet ar gidu pa upi, lec no klintīm, nu diezgan ekstrēmi). Tādu noteikti zinājām, ka neinteresē, tāpēc dodamies uz ūdenskritumu. Tieši pie ūdenskrituma ir rolleriem stāvvieta pa 50 peso visa diena. 

Jāiet apmēram 15 minūtes. Jāmaksā 200 php katram, uzturēties drīkst tikai 3 stundas pēc noteikumiem un pie ūdenskrituma pieejamas bezmaksas vestes. Mēs gan izdomājam nepeldēties, tas ūdens ir ļoti auksts atkal. 

Tālāk dodamies uz cancalong falls alegria. Jau jābrauc prom no lielā ceļa pa tādiem lauku ceļiem, brīžiem arī neasfaltētiem. Klusa vieta, riktīgi lauku cilvēki ar mazām lauku mājiņām un tik zaļš. Ļoti skaisti.

Pie ūdenskrituma ir norāde un jābrauc pa ļoti stāvu ceļu lejā. Jāmaksā 50 php katram un 20 php par rollera stāvvietu. 

No stāvvietas ir 5 minūtes jāiet līdz ūdenskritumam, kas īsti nav kā viens galvenais ūdenskritums, bet neliela, zila ūdens lagūna. Daudzi vietējie pirms ūdenskrituma mazgā drēbes. Pie ūdenskrituma ir bambusa koka tilts, bet vietējie izmanto, lai lēktu ūdenī. Dodamies šoreiz arī nopeldēties, ūdens kā vienmēr auksts, bet nu atsvaidzinoši, kad ārā ir tik karsts. Šeit gan tā kā dodamies peldēt, tad gan noderētu snorkelēšanas čībiņas, kuras palika rollerī bagāžas nodalījumā. 

Netālu ir vēl viens ūdenskritums - cambais waterfall. Pie šī ūdenskrituma gan nav neviena zīmīte ar norādēm, bet bērni jau pa gabalu sauc:" ūdenskritums, ūdenskritums", un piesakās pieskatīt rolleri, kamēr viens bērns būšot gids un aizvedīs.

Gribam palīdzēt bērniem piepelnīties, tāpēc piekrītam. Un lai gan sākumā biju skeptiska, jo Maps.me bija iezīmēta taciņa, tomēr pēc pirmā ūdenskrituma, mūsu gids saka, ka pēc 3-4 minūtēm tālāk būs otrais līmenis, ko tiešām daudzi nezinātu bez viņa palīdzības (ja, protams, neredz, ka kāds kāpj lejā no klints malas). 

Otrais pat, mūsuprāt, daudz smukāks. 

No stāvvietas jāiet aptuveni 15-20 minūtes vienā virzienā un pa ceļam vēl pamanām/ sadzirdam vēk kādu nelielu ūdens tērcīti, kas vispār nav ūdenskritums, bet, mūsuprāt, iespaidīga vieta tāpat. 

Tad gan dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo pārejie ūdenskritumi ir daudz tālāk un nepaspētu aizbraukt. Tā kā nākamajā rītā ir plāns doties uz saullēktu uz osmena peak, tad uz ielas atrodam kādu, kas aizvestu mūs, jo tur esot bīstams ceļš un bez šofera ar pieredzi neiesaka braukt.  Sarunāšana strādā tā: uz ielas kādam pajautā, ko tev vajadzētu (močus ar šoferiem), viņš aizved pie kāda, kas ved virsotnē un viņam noteikti ir vēl kāds draugs, kas arī var aizvest. Tā nu nokaulējam cenu no 1500 uz 1300 php par personu un gatavojamies agri celties. 

2.dienas kopsavilkums:

• Kawasan ūdenskritums

• Cancalong falls alegria

• Cambais ūdenskritums

3.diena (26.02). 

Šoreiz Rainers ir apslimis un atstājam viņu mājās atpūsties un braucam ar Agru divatā. Mūsu šoferīši precīzi jau 3:00 no rīta ir klāt. Kāpjam vien močiem virsū un dodamies ceļā. Iespējams pieredzējis šoferis uz moča ar manuālo kārbu arī varētu uzbraukt augšā, bet paši noteikti nē. Ceļš vietām nav asfaltēts un ļoti izdangāts, un stāvs. Šoferīši tiešām brauc droši un zina, kā labāk. Tiešām jūtamies droši. Bet arī šoferīši daudz stāsta, kā tūristi cenšas paņemt rolleri un doties ceļā, bet cieš avārijās. Uzbraucam diezgan ātri (1,5h), ātrāk kā plānots, jo bija vēl jāgaida saullēkts. Pirms pašas augšas sāka līt lietus un mēs bažījāmies par savu saullēktu kaut gan, izbraucot no viesnīcas, bija pilnīgi skaidras debesis ar zvaigznēm. Augšā iegājām nojumītē un gaidījām, kad varētu iet. Tad vienu brīdi lija vēl stiprāk, kas vēl vairāk apšaubīja brauciena jēgu. Bet nu samaksājam ieejas maksu 50 peso katram un 20 peso par moci, un ar gidu dodamies augšā. Kāpiens pēc lietus pa diezgan slideniem akmeņiem, bet aptuveni 15-20 minūtes. Augšā sākumā ir riktīgs mākonis un mums tiešām zūd cerības redzēt sauli, jo pulkstens jau pēc 6:00, kad bija jāaust saulei.

Tieši, kad gribam doties projām, jo esam kalnus no visam pusēm paskatījušies, tad pēkšņi gar mākoņa malu sāk aust saulīte. Tad gan priecājamies kā mazi bērni. Pēkšņi viss jāsāk skatīties un fotografēt no jauna, jo izskatās atkal citādāk.

Ejotpa taku arī lejā, vairākas rezies apstājāmies vēlreiz pavērot skatus ar saules gaismiņu. Tā tiešām fantastika sajūta. Virsotnē var redzēt arī, kā audzē kāpostus. 

Par gājienu jāmaksā gidam 100 peso, bet par grupu nevis katrs. Braucot lejā, netālu no kalna ir vietējais ciemats un tā kā ir darba diena, beidzot redzam, kā bērni tiek gatavoti uz skolu, sapīti mati, uzvilktas skolas formas, saliktas mantas somiņā un kādi padsmit bērni salikti uz tricikliem un mocīšiem dodas uz skolu. Tik fantastiki to bija redzēt. 

Mūsu šoferīši arī vairākas reizes piestāj pie skaistākajiem skatiem un dienā tiešām cits skats kā naktī. 

Tad nu krāmējam mantas un dodamies uz autobusa pieturu, šoreiz gan ar triciklu, kuru izdevās nokaulēt pa 70peso uz 3,5km (viņš gan par mums trijiem gribēja 50 no katra sākumā).

Pie jolibee arī gaidam autobusu. Tur staigā apkārt visi, kas cenšas aizvest to gabalu ar savu tuc tucu vai taksi, bet nu tā kā attālums ir liels, tad viennozīmīgi izdevīgāk ir ar autobusu. Vienīgi - jābrauc ar diviem autobusiem. Līdz Batao un tas no Batao uz Oslob. Visi tūristi gaida autobusu un uz autobusiem priekšā ir galapunkts norādīts, uz kurieni viņi brauc. Bet arī vietējie palīdz pateikt, vai šis autobuss ir īstais. Beidzot autobuss ar kondicionieri un biļete katram maksā 137 peso. Diezgan ilgi braucam un izkāpjot atkal ir viegli saprast, nākamo autobusu. Kontrolieris paprasa 50 peso katram un parādam vietu, kur jāizkāpj pie mūsu viesnīcas (liels pluss atšķirībā no LV, ka, apstāsies jebkur, kur būs nepieciešams). Tā kā sakāpa pilns autobuss pa ceļam, tad kontrolieris aizmirsa, ka nepieciešams izlaist, bet paši sekojām līdzi un tad skolniecēm pajautājām, kā var tagad palūgt apstāties un viņas uzreiz šoferim pabļāva, lai apstājas un pie reizes pārjautāja, kāda viesnīca, lai zinātu, vai pareizi. Viesnīca tika izvēlēta pēc iespējas tuvāk nākamā rīta aktivitātei - peldēšanai ar vaļhaizivīm. Tāpēc ļoti necila un vienkārša vieta, bet nu tik laipna saimniece, kas sniedza vairākkārtīgi ļoti svarīgu informaciju. Noliekam mantas un uzreiz steidzamies uz tumalog ūdenskritumu. Mums par aizvešanu saimniece paprasa 200 peso no katra, bet ved viņas vīrs ar auto. Vēlāk jau saprotot vairāk cenas, izvērtējam, ka šis bija dārgi, bet tas tāds klusāks ciems, nezinu, vai atrastu vienkārši kādu tuk tuku, kas būtu mūs aizvedis. Pie ūdenskrituma ieejas atkal gaida moči, lai vestu lejā vai augšā, bet tā kā zinām, ka gabals ir īss, ejam paši savām kājām. Stāvs gan. Ieeja 50 peso katram. 

Šeit laiciņš katram pašam būs individuāli, cik grib fotografēties un skatīties. Mēs pavadījām aptuveni 30- 40 minūtes. 

Pēc tam no viesnīcas ejam meklēt ēst, bet nu šeit kā jau teicu- nav nekas cits populārs kā peldēšanās ar  vaļhaizivīm un ir grūti atrast, kur paēst. Beigās atrodam diezgan vietējo ēstuvi, kur, protams, sēž tikai tūristi šajā laikā. Bildē klasiskas vakariņas, kad cenšamies izvairīties no ēdiniem ar vistas gaļu (jo to tirgo +30 grādos uz ielas un saka, ka pat vakarā ir svaiga, atgaiņājot mušas, un pēc tam vēl cep melnā eļļā).

3.dienas kopsavilkums:

• Ar močiem un šoferiem saullēkts osmena peak

• Tumalog ūdenskritums

4.diena (27.02) 

Laura šo negrib, bet Agra ar Raineru iet uz peldēšanu ar vaļhaizivīm. Iziet no viesnīcas 3:30 jau (kas ir diezgan svarīgi, jo puisis no blakus esošā viesnīcas nummuriņa izgāja tikai pusstundu vēlāk, bet atgriezās krietni vēlāk). Pats pakalpojums maksā 500 peso no personas un aptuveni pusstundas peldēšana sanāk, kad tiek beidzot sagaidīta sava rinda. Obligāti arī jānoklausās drošības instruktāža, piemēram, ka vaļhaizivīm nedrīkst pieskarties. 

Nedaudz paguļam vēl otro miedziņu un dodamies visi uz autobusu, lai dotos uz ostu un ar prāmi tālāk uz bohol salu. Prāmim jau iepriekš "vaučeris" ir nopirkts. Prāmis paredzēts 11:30, esam jau laicīgi. Un darbinieks stāsta, ka bija nopirktas vairāk biļetes nekā prāmī bija vietas, kā rezultātā viņi vienu daļu aizveda jau 9:00 ar prāmi, nākamais prāmis būs 15:00. Nu neko, atstājam nesvarīgās mantas turpat un dodamies iepazīt tuvāko apkarti. Tieši blakus paskatāmies, kādi izskatās kapi FIlipīnās. 

Tad aizejam līdz baznīcai, kaut kādām drupām un it kā oslob muzejam, kur tā arī neatrodam ieeju vai, kur būtu vaļā durvis.

Tālāk dodamies uz iepirkšanas centru un, laimīgā kārtā, beidzot ir iespēja atkal samainīt eiro uz peso, jo tie nez kāpēc ļoti strauji sarūk. Šeit iegūstam diezgan izdevīgu kursu (57). Tad nedaudz atpūšamies pie ūdens un dodamies uz prāmi. Prāmis nespēj piestāt pie krasta pavisam, tāpēc uz turieni jādodas laiviņā. Darbinieki paši saliek laiviņā koferus un mantas. 

Prāmis vispār ir diezgan mazs un ļoti šūpo, īpaši kamēr atved visus pasažierus un mantas. Kuģis brauc nedaudz ilgāk kā 2 stundas. Diezgan daudziem ir slikti vai gandrīz slikti. Kad kuģis piestāj, tagad gabaliņš, ko laiva ved ir vēl mazāks un, lai gan nav dziļš, tomēr smieklīgi, ka ar visām mantām tā jābrien. 

Skaists vakars, saulīte jau nedaudz riet. Tagad jau sākam saprast, kāpēc Bohol sala ir tik ļoti iemīļota tūristu vidū. 

Daudzi brauc ar tādiem maziem autobusiem, kas maksā ap 150 peso katram, bet mēs šai summai nepiekrītam (par aptuveni 6,5km) un sākam iet ar kājām. Plāns bija doties līdz lielajam ceļam (ap 1,1km) un tad tālāk meklēt tuc tucu. 

Bet pa ceļam jau pie vienas sētas vīrietis ar tuk tuku uzrunā un ir gatavs mūs visus aizvest pa 250 peso visus. Tad nu iekārtojamies viesnīcā, kura ir vien 8 min (650m) attālumā no Alona beach un galvenās ielas. 

Pēc iekārtošanās viesnīcā, izejam vēl līdz Alona beach un galvenās ieliņas. Te gan cilvēku daudzums čum un mudž, gan tūristi, gan vietējie, kas piedāvā gan tūres, gan tuk tukus. Uzejam arī vēl tādu kā nakts tirgu tikai tūristu lietām - t krekli, somiņas, aprocītes, bet viss tādā interesantā stilā - visi paši pa paklājiem un galdiņiem skatās lietas un tikai pie izejas vārtiem pārdevēja sēž, kurai jāsamaksā. Tirgu gan uzrauga apsargs viens.

Taču pludmale tiešām tik smuka - ar palmām, smiltīm utt. Pludmale ir 1,5 km gara smilšu strēle, kur piedāvā jūras velšu restorānus, dzīvo mūziku, pie pašas pludmales masāžu un visādi citādi - visu, lai justos patīkami 

4.dienas kopsavilkums:

• Oslob peldēšanās ar vaļhaizivīm

• Pārbrauciens uz Bohol salu

• Alona beach 

5.diena (28. 02)

Jau iepriekšējā vakarā bijām sarunājuši rollerus mums ar Raineru (400peso/dienā), Agrai habal habal jeb ka šoferis ved uz sava moča. Tad nu ap 6:40 dodamies ceļā. Pirmais objekts ir tarsier sactuary road. Tarsieri ir izmēros starp lemuru un mērkaķi, ar acīm lielākām kā smadzenes, galvu var pagriezt par 180 grādiem un ļoti vāju nervu sistēmu - ja zvēriņš pārdzīvo kaut ko , uzreiz dauza galvu un veic pašnāvību.

Rakstīts, ka veras vaļā no 9:00, bet gids atnāk uz 8:30, tāpēc tiekam ātrāk. Ieejas maksa 150 katram. Jāievēro klusums, kad iet pie dzīvnieciņiem. Principā eksursija aizņem 15 minūtes. Gids aizved, parāda dzīvnieciņus un pats ar jūsu telefonu safotografē, safilmē. 

Tālāk jau dodamies uz jau rezervētu loboc river cruise ar sup dēļiem. Populārāk ir plosts ar ēšanu, bet tas upes skats izskatās tik labs, ka mums nevajag bagātus galdus ar ēdienu un neredzēt skatu (starp citu, atsaukmes tripadviser ir diezgan sliktas, ka arī ēdiens nav pārāk garšīgs). Šo lēmumu noteikti nenožēlojam. Maksā 600 peso katram stundu gara ekskursija. Brauc līdzi vietējais gids, kas arī mūsu gadījumā Agrai  atpakaļceļā pret vēju palīdzēja un pastūma. Upe ļoti zaļa, pilnīgi nereāls dzungļu skats liekas. Mūsu gids stāsta, ka tagad ir ideāli, jo nav bijuši nokrišņi, citas reizes izskatās brūna un nav tik iespaidīgi skati. Mums paveicas, ka iedod cietos sup dēļus, jo mīkstajiem (kas ir citiem iedoti) nav piepumpēts atbilstošs spiediens. Mums ļoti patika, baudījām skaisto dabu, klusa vieta. Šeit gan iesaka vilkt vesti tiem, kas labi nepeld, jo dziļums ir ap 6 metri, mēs šoreiz cītīgi braucam ar vestēm. Pēc brauciena cenā jau iekļauts auksta ūdens glāze un ledus tēja. Tajā brīdī liekas super atsvaidzinoši un īstajā laikā. 

Nākamais objekts jeb drīz pa ceļam ir man made forest. Šis mežs ir pirms ~50 gadiem veikts mežu atjaunošanas projekts un stiepjas 2km garumā. Nav īpaši daudz laiks jāieplano, var tikai uztaisīt kādu bildi un doties tālāk. Šis ir bezmaksas. 

Nākamais mūsu plānā ir Pangas ūdenskritums. Šeit ved neasfaltēts ceļš gar rīsu laukiem un vietējo dzīvi, kur visā krāšņumā šajā brīdī var redzēt, kā tiek žāvēti uz deķiem rīsi, tad atkal pagrozīti, lai žūst tālāk. Nedaudz atkal lauku burvība. 

Mums bija plānā arī hanging bridge, bet Agras habal habal saka, ka pēdējā taifūnā esot nopostīts. Te nu mēs esam priecīgi, ka tieši pirms ūdenskrituma ir cits tilts. Izskstas nedroši, bet visi pārgājām pāri un viss labi, lai gan daži dēlīši noteikti tādi, ka drošāk ir nekāpt tiem virsū. 

Ieeja ūdenskritumā ir 30 peso, tieši pie ceļa arī jākāpj lejā pa trepēm un turpat vien ir ūdenskritums. Citi kāpj augšā uz klints, lai lektu lejā, bet atkal mēs tā nedarām. Šeit uzvelkam ūdens čībiņas un tāpat pastaigājām, pafotografējamies pie ūdenskrituma, kur atkal ūdens ir tik auksts, ka galīgi negribas peldēt. 

Un pēdējais šis dienas objekts ir slavenie šokolādes kalni. Nosaukums ir tāpēc, ka sausajā sezonā kalni ir brūni kā šokolāde. Mums plānā apskatīt divās vietās - viena ir bezmaksas (vai var ziedot), otra maksas: 100peso katram, bet bez papildus maksas par stāvvietu vai shuttle bus. Pirmajai vietai nav norādes, bet tā kā pie viņas stāv tantiņa, kas cenšas kaut ko notirgot, tad laipni pasaka, ka šeit ir taka un 10 minūtēs uzkāpsim (https://maps.app.goo.gl/vAaz5wcfm9f8Ve4o8). Augšā gan tiekam nedaudz ātrāk, un jau varam priecāties par šokolādes kalnu burvību. 

Redzam, ka īstais skatu punkts ir augstāks, tāpēc pildam plānu un dodamies arī uz to. Šeit arī nav nepieciešams plānot ļoti ilgi laiku. Busiņš aizved, pa trepēm uzkāpj visi uz skatu laukumu un tik, cik nu katram nepieciešams, lai safotografētos. Mums aptuveni 30-40 minūtes kopumā aizņēma.

Tad nu visu šo ceļu dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Vakarā vēl cenšamies noķert saulrietu, bet nepaspējam, jo izbraukt cauri Tagbilaran pilsētai ir ļoti lēni un grūti (daudz satiksme vakarā). 

5.dienas kopsavilkums:

• Tarsier sanctuary

• Man made forest

• Pangas ūdenskritums

• Šokolādes kalni

6.diena (1.03)

Iepriekšējā vakarā jau sarunājam ar kuru tūri brauksim un kur tiekamies no rīta. Kā vienmēr - rīts sākas super agri. Jau 6:00 jābūt pie tikšanās vietas, kur ved uz island hoping tūri uz laivām. Laivā aptuveni 16 cilvēki. 

Kapteinis pasaka, ka pēc pusstundas būsim klāt pie vietas, kur ir delfīni. Šorīt nav saulaina diena, tāpēc tajā vējā un, šļakstoties viļņiem, liekas vēsīgi. Tiešām pēc pusstundas visas laivas ir pie vietas, kur var redzēt delfīnus. Ik pa brīdim daži ir redzami un visi cenšas paspēt nofortografet vai nofilmēt. Uz pulkstens 8:00 jau esam pie balicasag salas. Šeit liek visiem izkāpt no laivas ar mantām, jo būs jāpārkāpj mazākā laivā. Mantas liek atstāt vienā nojumītē. It kā saka, ka kameras un neko neņems, bet mums paveicas, ka Rainers ir apslimis un nenāks snorkelēt, tāpēc atdodam visus telefonus un makus ar naudu viņam, atstājam tikai nenozīmīgās mantas (jo daudz lasīts, ka tomēr tiek apzagti tūristi tieši šeit). Visus sadala pa mazajām laiviņām pa četri cilvēkiem katrā laiviņā, katram gidam. Tad gids ved uz pirmo snoreklēšanas vietu. Izlaiž no laiviņas un aptuveni 30 minūtes ļauj snorkelēt. Visu laiku pieskata. Laura trīs reizes pazaudēju savu laivu, viņš redz to izmisumu un kliedz, un māj. Skats tiešām labs un beidzot arī Laurai izdodas snorkelēt. Laikam tāpēc, ka ir veste un nav viļņi. Tā kā visa laiviņa neesam baigi labie peldētāji un ir diezgan vēss, tad salīdzinoši ātri esam gatavi doties tālāk. Nākamā vieta ir pie bruņurupučiem. Gids jau stāsta, ka viņi jāmeklē un jāpeld. Tieši piebraucot pie tās vietas, visi jau bļauj, ka ir bruņurupucis un, ātri izlecot no laivas, Laurai izdodas vienu peldošu pamanīt. Šeit ir grūtāk brīvi snorkelēt, jo, ja kāds atrod bruņurupuci, tad visi uzreiz ved tur cilvēkus un grūti papeldēt starp laiviņām, ļoti jauzmanās. Bet izdodas redzēt vēl vienu bruņurupuci, kas guļ starp klintīm. Šeit vēl ātrāk visi paskatās bruņurupuci un dodamies atpakaļ uz salu. 

Rainers tikmēr apgāja salu, ļoti maza saliņa- ap 900metri. Bet tur dzīvo arī patstāvīgi cilvēki un ļoti nabadzīgi. Uz visu salu viens lielais dīzeļģenerators.

Tur, kur atstājam mantas, var pasūtīt ēdienu, bet mēs kā vienmēr esam ar uzkodām somās un ēdam savu līdzpaņemto pārtiku. Pēc tam kāpjam atpakaļ savās laivās un dodamies uz virgin island. Slavena ar baltu smilšu strēli. Šeit mums kapteinis iedod pusstundu laika. Paspējam vienu no strēlēm iziet. Pašai salai ir ieejas maksa 20 peso, bet neredzam vajadzību iet un nav arī laiks vairāk. 

Tad gan braucam atpakaļ uz Alona beach, ejam pakaļ mantām uz viesnīcu un dodamies uz galveno ielu meklēt autobusu. Divus netīšām palaižam garām, tad brauc tāds mazais, vietējais autobuss un arī saka, ka brauc uz Tagbilaran pa 50 peso katram. Tad nu sēžamies iekšā un braucam. Izkāpjam uzreiz pēc tilta un līdz ostai jāiet aptuveni 1,5 km. Pirms ostas atrodam biļešu tirdzniecības vietu un ātri nopērkam biļeti uz kuģi, kas 2 stundās aizvedīs līdz Cebu. Biļete vienam maksā 800 peso+ 30 peso par biļešu maiņu. Ostā jaiečekojas un jāiziet drošības kontrole un knapi paspējam uz savu kuģi. 

Kuģis ir mazs, bet nav slikta dūša šoreiz nevienam, bet kondicionieri gan pūš traki, ka ir diezgan auksti. Iebraucam Port 1 un meklējam Port 3, lai ar laiviņu aizbraukt līdz mactan Cebu ferry terminālim Lapu lapu rajonā. Šeit kuģis maksā 35 katram + 2 peso katram par biļešu maiņu. Kuģis brauc aptuveni 15-20 minūtes. Šeit gan izkāpjot ir šoks no cilvēku daudzuma un nabadzības. Rainers izlasa internetā, ka šajā rajonā dzīvo pusmiljons iedzīvotāju. Tas, kas redzams uz ielām, šeit gan ir prātam neaptverami un negribas šeit atrasties un par šo daļu nav īpaši bildes, jo vienkārši ātrāk gribas tikt prom. Bet nu rīt lidojums no Cebu, tāpēc jāpaciešas un japarnakšņo šeit.

Ar šo arī noslēdzam Filipīnas 1.daļu. Kopumā būs 3 ieraksti, pēdējā arī cenu apkopojums.