Dolomīti

Šis bija ilgi plānots ceļojums, par kuru sapņojām jau 2 gadus, bet dažādu apstākļu dēļ tā arī līdz šim nebija sanācis. Šī ceļojumā mums bija daži principi, kā plānojām savu ceļojumu. Pirmkārt, bija izplānoti objekti, bet konkrēts dienu skaits, plāns nebija jeb īsumā - baudījām dzīvi un plūdām pa straumi. Mums nebija iepriekš norezervēta neviena naktsmītne. Otrkārt, mēs braucām ar auto līdz Itālijai tādēļ, ka plānojām katru otro nakti gulēt mašīnā (kas būtiski ietekmē izmaksas). 

1.diena 21.06.

Lai gan vēlāk kā parasti, tomēr izbraucam no Rīgas no rīta. Jau Lietuvā pirmā īsā pietura Nestē uz degvielas uzpildi. Dodamies tālāk un ap pusdienas laiku gribas ēst, tāpēc nolemjam meklēt pilsētu prom no bāņa kādu lielāku, kur varētu būt kafejnīcas. Atrodam caur google Maps fit&fat kafejnīcu Lomzā, viegli atrodam stāvvietu un kafejnīcu. Liels mūsu pārsteigums, ka par divām lielām porcijām, no kurām viena ir karbonāde lielāka par plaukstu, otra lasis, samaksājam tikai 18€. Vēl paņemam saldējumu pilsētas centrā un tad gan gatavojamies garajam pārbraucienam. Pa ceļam tikai uzpildam vēl 2 x degvielu, bet tā vairāk neko nedarījām. 

Klausamies Jāņu un Līgo dziesmas, skatāmies saulrietu no auto loga un tuvojamies šīs dienas galamērķim aptuveni. Jāpiemin, ka auto pēc Latvijas, Lietuvas un Polijas ir nosēts ar kukaiņiem, ka sensoriem vairs nav vērts uzticēties (bildē to skatu nevar nodot). Atrodam stāvlaukumu vēl Polijas pusē, kur nakšņojam auto. Kopā šodien 1100km, 11:46h. Kad jau esam iekārtojušies stāvlaukumā un izvelkam uz galda līdzpaņemtos ēdienus pirmajām vakariņām, pēkšni apkārt kaut kas uzstājīgi čabinās. Apkārt tikai koki un jau brīžiem rodas neomulīga sajūta, ka var arī būt cilvēks, bet, kad troksnis samazinās, kopš pabrauc garām automašīna, tad tomēr saprotam, ka tas ir dzīvnieks. Pēc kāda laika ejam meklēt vainīgo -izrādās ezis, bet sausajās lapās čab kā būtu arī kas lielāks. Stāvlaukums ir plašs, ar galdiņiem, wc un visticamāk arī skaistu skatu, bet ir nakts un neko īsti nevar daudz redzēt. Meklējām šo stāvlaukumu aplikācijā "park4night". Ja nu kādam interesē, ielikšu google maps koordinātes. 

1.dienas kopsavilkums:

• Pārbrauciens līdz Polijas- Čehijas robežai

2. diena 22.06.

Sākšu ar bildēm no stāvlaukuma, jo beidzot ir gaisma. 

Šodien plāns ir sky bridge 721 Čehijā. Nopērkam no rīta vinjeti Čehijai online. Atšķirībā no Austrijas, šeit online vinjete ir super viegli lietojama un ērta. Tad vēl no rīta paskatāmies, kā ar iebraukšanu Tre Cime di Lavaredo, kas ir viens no galvenajiem objektiem Itālijā. Iepriekš, kad bijām LV, skatījos, ka kaut rītdien var dabūt iebraukšanu, bet pēcpusdienā. Tā kā tomēr pus ceļu līdz Itālijai esam nobraukuši, tad paskatos pieejamos datumus un laikus, saprotu, ka diemžēl tuvākajā dienā un arī nākamajā nekā jēgpilna nav (var iebraukt aptuveni 17 vakarā). Jāņem vien būs uz trešdienu (plānots bija pirmdien varbūt). Ātri apsveram, vai varbūt braukt ar sabiedrisko uz turieni, lai nebūtu dīvains laika menedžments, bet saprotam, ka nē - autobuss abos virzienos vienam 10€, stāvvieta ap 14€ visa diena, reāli cena tāda pati gandrīz, tikai daudz neērtāk. Tad saprotam, ka nebūs galīgi jāsteidzas šodien un varam baudīt dienu un atvaļinājumu, kā vien tīk. Pa maziem kalnu ciematiņiem nonākam galamērķī. Šeit ir vairāki stāvlaukumi, bet visiem vienāda cena - visa diena 150 čehu kronas. Jāpaņem biļete un pie izbraukšanas ar karti jāsamaksā (nav iespējams skaidrā naudā). Tad nu sākam kāpt uz augšu, bet vēl neesam līdz galam izdomājusi, vai brauksim augšā ar pacēlāju, iesim uz tilta un lejā ar kājām. Iesim un skatīsimies, tāds ir plāns. 

Aizejam līdz pacēlājam, kas arī ir neliels gabals un apskatam kalnu, kur jākāpj. Tomēr nolemjam, ka šobrīd nav jāsteidzas un neesam vēl tik veci, un jātrenējas Dolimītiem- kāpsim ar kājām. Jāpiemin, ka šeit ir ļoti daudz kalnu takas downhill variantā ar velo. Daudzi ar velo brauc ar pacēlāju augšā un tad pa trasēm brauc lejā. Izskatās šeit ļoti populāri. Kāpjam augšā nedaudz virs stundas (3,37km).

 Augšā izlemjam iedzert aukstas aveņu limonādes glāzi un tikai tad doties uz tiltu. Vēl daudzi izvēlas iet sky walk - mums šoreiz šis variants neinteresēja. Biļeti iesākām pirkt internetā - tur ir nedaudz lētāk, un pluss, ka var uzreiz nopirkt un iet, nav jābūt konkrētam laikam. Biļete mums abiem kopā izmaksā 48.17€ (parkonvertējot uz eiro). Izmantojam revolut karti, lai izdevīgāks kurss. Šis tilts ir šķērsojums tikai vienā virzienā. Atpakaļ jānāk apkārt pa taku.

Pēc tilta no otras puses gājiens līdz auto stāvvietai mums aizņēma 1:19h un bija 5 km. Pa ceļam vēl paskatāmies nelielu kara bunkuru un skatus uz tiltu no malas, kā arī jau prieks, ka kalnu ainavas jau ir nedaudz, bet visapkārt. Taka ir ļoti viegli ejama līdz pacēlājiem. Lejā ir variants braukt ar pacēlāju, rodeli vai joprojām - ar kājam. 

Augšā ir arī elektro velo noma ar jau saplānotiem maršrutiem, kur var izbraukāt pa šiem kalniem. 

Nokāpjam lejā, samaksājam par stāvvietu un dodamies tālāk, bet jau meklējam, kur paēst pusdienas. Atkal atrodam kādu nelielu Čehijas pilsētiņu un pašā centrā pie galvenā laukuma paēdam. Pilsētas centrs svētdienas pēcpusdienā patiešām tukšs.

Saprotam, ka esam iekavējuši plānu (kaut šis ceļojums ir par laika pavadīšanu, kā tajā dienā vairāk gribas) un nepaspēsim izbraukt cauri Austrijai. Tas iekāluj shēmošanu par to, cik dienu vinjeti mums īsti vajadzētu un kur īsti pirkt. Izdomājam, ka tomēr izdevīgāk mums būs 10 dienu vinjete, un, ja vajadzēs, atpakaļceļā izdevīgāk ir pirkt atsevišķi vienas dienas vinjeti. Iebraucam jau Čehijas pusē benzīntankā, bet tur ir jau nedaudz dārgāk, kā arī zaudējam tomēr uz valūtas konvertāciju. Tad nu par laimi tieši uz Čehijas un Austrijas robežas nopērkam vinjeti tieši par tādu summu, kā biju izpētījusi (10 dienu vinjete maksā 12.40 eur). Tagad tikai galvenais uzdevums - spēt pareizi ielīmēt, lai nav sods tāpat. Ievietojam instrukcija, kas pieejama veikalā, kāds izskatās veikals, kur pirkām vinjeti un kur tas īsti atrodas. 

Noskatamies oficiālo video Yotubē, kā pareizi ielīmēt (cerams) un sākam būt super likumpaklausīgi ātruma ziņā. Sākas daudz lieli ceļi ar ātrumu 130, 3 joslām un daudz tuneļiem. 

Līdz ar to plāns ir meklēt nakšņošanu Austrijā.  Šoreiz atrodam Booking pēdējā brīža viesnīcu, kas ar iekļautām brokastīm izmaksā 59€. Līdz ar saulrietu nonākam viesnīcā, kura izskatās super vāciska (un, protams, neviens nerunā angliski) un dodamies pie miera. 

2.dienas kopsavilkums:

• sky bridge 721 Čehijā

• Pārbrauciens līdz Austrijai

3.diena 23.06

Paēdam brokastis viesnīcā uz terases mierpilni un dodamies garajā ceļā.

Izvēlamies ceļus ar vinjeti, bet bez papildus maksas. Kopā ceļā nepilnas 6h, kas vēlāk pārauga garāk, jo šeit Waze neizmanto un nav atzīmēti ceļu remontdarbi.Pa ceļam vēl paņemam nelielu pauzīti pilnīgi nejaušā vietā blakus ceļam  apjūsmot Austrijas kalnus un uzēst nedaudz pusdienas. 

Kā jau ceļs ir interesants, tad nu neliels stāsts par kādu pieturvietu benzīntankā un nedaudz pirms. Mums priekšā brauca laikam vēl kāds auto modelis, ko testē, jo tādu nepazīstam, nav nekādu logo un aplīmēts. Otrs, ka benzīntankā katrs aiziejam uz savu wc (sieviešu un vīriešu atsevišķi) un pēc tam salīdzinājām, ko katrs redzējām. Sievietēm tās bija stringu biksītes, vīriešiem prezervatīvi un seksa rotaļlietas. 

Atnāk pazinojumu par negaisa brīdinājumiem. Tiešām, jo vairāk tuvojamies savam galamērķim, jo sliktāk paliek. Nu jau gāž pamatīgi. Nolemjam paēst kārtīgas pusdienas un nogaidīt, kamēr negaiss pāriet. Sanāk iebraukt iepirkšanās centrā, kur pat wc ir nu ļoti gaumīgas. 

Daļēji tas izdevās, daļēji tāpat braucām pa negaisu. Tomēr priekšā pēkšņi paliek gaišāks. Mums ir cerība, ka varētu galamērķī (beidzot Itālijā) tomēr vairs negāzt. Vienu brīdi pat piestājām, jo pat krusa krita un cauri nevarēja redzēt tieši neko (bildē to, protams, ir grūti atspoguļot). 

Un mums tiešām ir taisnība. Pie mūsu pirmā objekta- Lago di Dobiacco spīd jau saulīte. Noliekam auto maksas stāvvietā - 2eiro/ stundā, bet tā kā jāmaksā līdz 19:00 tikai, tad mums sanāk drusku zem 2€ (lejupieladejam aplikāciju). Automāta var maksāt, bet priekšapmaksā.

Mēs tiešām izgājām lēnā garā apkārt ezeram - nepilnas stundas laikā, kas ir 2,87 km. Baudījām beidzot iespēju redzēt visapkārt kalnus, izcilo krāsu ezeru un aptvert, ka tiešām esam galā. Apkārt ezeram ir pārsvarā grants seguma plaša taciņa, ir vietas pāri upēm ar koka laipiņām vai tiltu, kā arī atpūtas vietas un soliņi ir visapkārt.

Tālāk jau saule vairs nespīd uz mūsu objektiem un dodamies meklēt stāvvietu šīs nakts nakšņošanai auto. Šeit tiešām kopumā ir sliktas iespējas, kur nakšņot auto/ ar jumta telti, bet vienu labu atrodam un iekārtojamies. Ejam laicīgi gulēt, jo rīt paredzēts jau 6:00 celties. Ja nu kādam noder, atkal pieliekam klāt lokāciju. 

3.dienas kopsavilkums:

• Ceļs līdz Itālijai

• Lago di Dobiacco

4.diena 24.06

Sākam rītu super agri (kā jau tas Jāņos pienākas), lai pēc iespējas mazākās ļaužu masās redzētu Lago di Braies. Izvelējāmies stāvlaukumu P2, ko ilgi pētījām kā labāko opciju. Minimāli tālāk no ezera (pēc apraksta 800m) , bet maksā 7€ uz visu dienu. Atrodam savu stāvvietu, apmaksājam to pie biļešu automāta (šoreiz nav jāievada auto nummurs) un dodamies uz pašu ezeru. Jau šajā rīta agrumā cilvēki precas un tik skaisti izskatās! Kā arī pievienoju bildi ar cenām no P4 jeb tuvākā stāvlaukuma pie ezera. Jāatgādina, ka īstajā tūrisma sezonā (10.07-10.09) , šeit ir laiki, kad nevar ar auto iebraukt vispār vai iepriekš ir jārezervē iebraukšana līdzīgi ka Tre Cime di Lavaredo.

Pašu ezeru vēl nevar redzēt īstajā krāsā, jo saule vēl neapspīdēja, bet cilvēki tiešām vēl bija maz. Līdz ar to vismaz spējam safotografēties pirms ļaužu masām. 

Lēnā garā, ar atpūtas pauzēm, baudot iespaidīgos skatus, apgājām ezeru 2 stundās. Pārsvarā ir plata, grantēta taka, vietām ir daži pakāpieni. 

Vienā ezera pusē ir wc un govis, kas brīvi šeit ganās. Tad nu tāpat kā visiem tūristiem - kāda bilde arī govīm. Jāuzteic, ka sagadījās redzēt, ka atbrauc jau no rīta tualetes apkalpojošs auto un izsūc lieko ārā, līdz ar to tualetes nav smirdīgas kā daudzas dabas wc. 

Tagad beidzot saulei ir īstais leņķis, lai bildes izskatītos ļoti skaisti, tāpēc tveram mirkli un safotografējamies no kāda akmens uz ezera, vēl pirms akas sākuma, kur ir pilns ar tūristiem jau. 

Netaceros, vai iepriekš laivu nomai lasīju, ka ir dažādi darba laiki, bet vismaz šodien (iespējams rīta kāzu dēļ) atveras 9:30. Lai gan Laura kā jau meitene bija plānojusi, ka noteikti ar šo laivu ir jāizbrauc, jo līdzīgs princips kā Venēcijā nevar bez gondolas izbraukšanas, bet nu vēlāk viss mainījās. Tad nu gan stāvēja milzu rindas un tas izsktās tik komercializēti un amizanti, kā cilvēkus visus reizē palaiž laivās un nepabrauc burtiski pat 5 metrus no krasta (kaut ezerā vietas pietiek) un visi pēkšņi footgrafējas simtiem bilžu! Redzot šo, mēs tomēr kopīgi izlēmām nebraukt ar laivu un doties tālāk. Privāta laiva maksā 50€, pat neatceros cik ilgu laiku drīkst braukt (20 vai 30 minūtes). Mēs kopā no stāvvietas nogājām 6,8 km 2,5 stundās.

Tālāk dodamies uz Lago di Landro. Arī šim ezeram var apiet apkārt. Noliekam auto, samaksājam par stāvvietu automātā (vienīgi jāmaksā ar priekšapmaksu) par 1,5h 3€ un dodamies apkārt. It kā var apiet apkārt 1h laikā, bet drošības pēc, lai nav jāskrien, izdomājam pirkt uz 1,5h. Zināju, ka taka iet daudz plašāk kā ezers, bet paspējam vienu virzienu noīsināt nejauši un tad bija jābrien pa ūdeni uz īsto taku. Šajā gadījumā smējāmies, ka tā pat nedaudz jautrāk un kājas atvēsinājām (ūdens ļoti auksts un apakšā ļoti slidīgi dubļi).  

Apkārt ejot, ir arī atpūtas soliņi un pāri šobrīd ļoti ižžuvušai upei arī tiltiņš. Šeit arī daudzi sauļojas un daži pat mēģina peldēt, bet nu tas gan sarežgītāk, jo ūdens auksts un apakša ļoti slidīga. Principā stundas laikā var apiet, ja grib relaksēti iet un vēl atpūsties, tad 1,5h pilnīgi pietiek. Bet nu mēs drusciņ sākumā izgājām īsāku ceļu, bet bridām pa ūdeni, kas prasīja ilgāku laiku. Mums sanāca 3,4 km. Pārsvarā taka ir akmeņaina, šaura, bet viegli orientēties, kur īsti jāiet un grūti nomaldīties būtu. Apkārt jau skati un Tre Cime di Lavaredo kalniem skaistajiem. 

Tālāk dodamies uz Misurina ezeru. Šeit, protams, atkal ir maksas stāvvieta. Šoreiz mēs izlemjam 1,5km pirms ezera ceļa malā nolikt auto. It kā pēc ceļa apzīmējumiem nedrīkst, bet visi liek. Tā kā mēs atrodam vietu, tad arī nolemjam šoreiz riskēt. Vispār ļoti patika šī izvēle, jo pa ceļam tik skaista pļava ar zirgiem un govīm ar skatu uz Tri Cime di Lavaredo.

Apgajam ezeram apkārt nedaudz vairāk par stundu. Ir atpūtas, piknika vietas un šeit šoreiz pat neliels bērnu spēļu rotaļu laukums. Šeit tiešām ir jau fantastisks skatu leņķis uz kalniem, ar ezeru. 

Gribējām paēst vienā kafejnīcā kādu pastu, bet piedāvāja tikai picas. Tad nu mums par labu - iegājām veikalā un tikām pie vēl labākam pusdienām- tunča salāti un augļi uz soliņa ar skatu uz ezeru. 

Tā kā tikai pirms stundas norezervēju viesnīcu - kalnu namiņu un tikai tad man parādījās check in laiks, ka līdz 18:30, tad tomēr braucam, jo sazināties ar naktsmītni neizdodas. Dažas dienas vēlāk saprotam, ka šis bija pareizs lēmums, jo plānotais pārgājiens, ko vēl varētu paspēt, bija garāks, kā man likās, bet par to vēlāk. Pa ceļam gan vēlreiz piestājam pie kāda ezera, atkal nofotografēt kādu citu kalnu ainavu. 

Šī viesnīca līdz šim ir pati vienkāršākā, klusā ciematiņā, ar koka kāpnēm un saimnieci, kas, protams, nerunā angliski. 

 Tā kā tomēr esam laicīgi, gribas vēl iziet kādu aplīti. Atrodu kartē, ka netālu ir viena virsotne, taka uz viņu un pat skatu punkti. Nu šī bija kļūda, bet par visu pēc kārtas. Sākuma jau viss izcili, pa gājēju ceļu līdz nākamajai pilsētai un tad pilsēta pie vienas mājas jāiet pa taku augšā. Vispār ļoti stāvi un mežs ļoti biezs, bet taka ir, pat norādes uz takas ir, tātad viss kārtībā. Šādi kādu laiku kāpjam, bet kaut kādā brīdī taka pazūd. Neredzam nevienas pietiekami lielas sliedes, pa kurām iet, lai turpinātu un nolemjam griezt atpakaļ. Tā nu kāpjam vien lejā un tikai pilsētā uz soliņa, apsēžoties baudīt skatu, saprotam, ka pa kājām rāpo pilns ar lielākām un mazākām ērcēm. Sākam viens otram paniski lasīt nost. Man bija rozā sandales tāda zamšveidīga auduma. Viņas pat tur bija uzsēdušās un gaidīja savu kārtu, kad varēs līst pa kāju. Nu kļūda, nezināmas takas vienkārši tāpat neapmeklējiet. Dodamies mazgāties un gulēt. 

4.dienas kopsavilkums:

• Lago di Braies

• Lago di Landro

• Lago di Misurina

5.diena 25.06

Šorīt mums ir rezervēta iebraukšana Tre Cime di Lavaredo pulkstens 11:30. Tre Cime di Lavaredo sastāv no trim atsevišķām kaļķakmens smailēm – Cima Grande, Cima Ovest un Cima Piccola – un atrodas UNESCO aizsargātajā Dolomītu reģionā. Izrakstīšanas no viesnīcas ir 9:30 un dodamies uz kādu lielāku ciematu meklēt brokastis un pārtikas veikalu, jo šī ir vienīgā viesnīca mūsu ceļojumā, kurā nebija iekļautas brokastis. Ar brokastīm tiešām ir švaki  ārpus viesnīcām kafejnīcās tikai dod bulciņas. Atrodam vienu, kur dod vismaz siltu tostermaizi ar sieru un šķiņķi un padzeram kafiju. Lai gan tālāk nedaudz ir liels pārtikas veikals, saprotam, ka drošības pēc vajag iet mazākajā, lai paspetu uz savu iebraukšanas laiku kalnos. Veikalos cenas ir ļoti līdzīgas Latvijas, dažas lietas lētākas, dažas dārgākas. Dodamies uz iebraukšanas barjeru, bet esam vēl vairāk kā pusstundu par agru. Darbinieks pasaka, ka vēl nelaidīs barjera iekšā un lai pagaida pie ezera. Par šo ezeru jau iepriekš skatījos, ka nesaprotu, vai barjera ir jau pirms vai pēc ezera. Nu principā jūs varat lejā darbiniekam pateikt, ka jums ir rezervācija (vismaz mums neprasīja uzrādīt) un braukt pie ezera. Tur it kā ir bez kādas stāvvietas, bet kā jau vienmēr - viss pilns. Mēs uz tām minutēm 15 nolikām nelegāli (kur pēc zīmēm nedrīkst ceļa malā) un brauca garām policija un vispār neinteresēja. Nedaudz uzēdām vēl augļus no veikala pie ezera (kam vairāk laiks, var apiet apkārt ezeram atkal), atpūtāmies un tad gan devāmies tālāk līdz barjerai. 

Pie barjeras bijām 11:17, kaut laiks rezervācijā ir 11:30 un mums automātiski jau atvērās tā. Vēl daži kilometri uz augšu (ja nemaldos 3-4km) pa serpentīniem un augšā jau darbinieki organizē, kur katram likt auto, kas ir ļoti ērti. Šis gan ir diezgan stāvs un līkumains ceļš, aptuveni 6km, jābūt ar labām braukšanas prasmēm. Tie, kas cenšas braukt augšā ar velosipēdu, nu apbrīnojam. 

Tad nu sākam pārgājienu. Lielākā daļa cilvēku iet pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Iepriekš biju daudz pētījusi un lasījusi, kur pareizie virzieni, kas nākamais jāskatās uz ceļa norādēm, bet rezultātā viss bija vienkāršāk - ir viens lielā taka, pa kuru visi iet un grūti kaut ko sajaukt. Skati tiešām iespaidīgi, liekas, ka jau pilns telefons ar kalnu bildēm, bet nav iespējams apstāties.

Ir vairākas kalnu kafejnīcas, kas pilnas tūristiem, bet mums ir līdzi savas uzkodas. Mums vairāk patika tā kalnu puse līdz Laghi dei plani. Vēlāk lielā taka iet apkārt lielu gabalu, bet mēs izdomājām iet ceļu pa kreisi uzreiz gar kalnu, bet ne stāvo variantu. Kopumā taka ir viegli ejama, tikai nedaudz stāva. Bilde no interneta, kā iet taka, bet mēs izejam taku gar pašu kalnu nevis gan visām tām kalnu kafejnīcām un namiņiem, piemēram, Rifugio Locatelli izlaižam. 

Bija pie Malga Langalm arī iespēja ieliet dzeramo ūdeni, kur pirmo reizi takā izveidojas milzu rinda, bet aiz kafejnīcas ir vēl viens ūdens uzpildes punkts. 

Apejam raitā solī otru pusi kalnam tādā rindiņā kopā ar pārējiem un tad jau visi tiešām apstājas vai nu safotografēt skatus uz otru kalnu pusi vai atpūtināt kājas pēc garā ceļa ar labāko skatu. Kopumā mēs nogājām 9.10 km 4:30h. 

Pēc tam uzēdam pie mašīnas kārtīgāku ēdienu. Ir jau tāda krietna pēcpusidena un daudzi jau dodas prom un stāvvieta ir diezgan tukša.  Ejam pārgājienu uz Cadini Misurina viewpoint. Tas aizņēma vēl 1,5h un 3km. 

Šeit gan jāiet labāk pa lielo taku, mēs vienu brīdi aizgājām pa kreisi un tur tā taka tāda tīri bīstama un nevienam neiesaku. Ja iepriekšējais pārgājiens bija super viegli, tad šeit mazu izbaiļu asariņu izspiedu, domājot, vai nenolidošu pa akmeņiem lejā. 

Bet nu skats - tiešām varens. Vēl saule spīd uz klintīm un tiešām interesantas formas klintis. Nav vārdiem vietas, var tikai brīnīties par to absolūto skaistumu. Izvēleties bildes no šī objekta ir ļoti grūts uzdevums. 

Tālāk gan nolemjam neiet, kājas jau piekusušas. Grupa aziātu arī atnākuši vērot skaistos skatus un visi palīdz vienam fotografēties ar nūjām, visi izmēģina šo pozu. Tiešām smieklīgi no malas (kas nezina, vismaz Ķīnā visi footgrafējās vienādās pozīcijās).  Ejot lejā, vēl apbrīnojam govis, kuras pēkšņi visas skrien lejā no kalna uz ezeru dzert, zvaniem kaklā skanot, un tad iet tālāk. Jau zinājām, ka diena būs galā ar šo pārgājienu, jo tomēr iebraukšanas laiks pie barjeras bija 11:30. 

Atrodam pilsētu, kur meklēt vakariņas Cortina D`Ampezzo un dodamies uz to. Šeit rāda kartē pēkšņi, ka sastrēgumi un busy area. Izrādas te notiek kāds maratons. Protams, ciematā, kā jau parasti, ir super grūti atrast stāvlaukumu un brīvu vietu, īpaši tāpēc, ka ir vēls un ir maratons. Mums paveicas un aptuveni 800m no centra (vairāk uz arēnas pusi) atrodam bezmaksas stāvlaukumu un viens pat brauc prom. Skatos, ka google maps nerādās, bet pretī benzīntanka ir iebrauktuve ar stāvvietu uz grants plača. Zīmes neliedz iebraukt, visi liek. 

Vēlāk tikai saprotam, cik daudz cilvēku šeit šodien ir un kāda tā bija veiksme atrast stāvvietu mašīnai. Lai gan sākuma noskatījām kafejnīcu, kur var dabūt spageti ar dārzeņiem, bet tomēr sākam staigāt pa pilsētu un meklēt citu (šeit daudzās kafejnīcās ir apkalpošanas maksa 3€ vai 1,50€ pa cilvēku), kā arī viss pilns un skaļš. Mums paveicas un pēkšņi ejam gar kafejnīcu, bāru, kur āra uz ēdienkartes ir arī mūsu mīļās poke bļodas. Lai gan nebija pašas lielākās bļodas, tomēr esam priecīgi, ka vismaz vienu vakaru nav jāēd baltie milti jeb pica vai pasta, kas saprotami ir Itālijas pamatbūtība. 

Šodien kā jau pēc plāna - nakts auto, jāmeklē stāvlaukums. Skatījāmies gan par4night aplikācijā, gan pa ceļam un atradām super foršu šoreiz! Šoreiz atrodam stāvlaukumu pie Rio Gere slēpošanas trases. Te ir pilns ar nakšnotājiem tikai ar busiņiem un kemperiem. Šeit doties liekas droši, kopā ar visiem un arī iekārtojamies uz nakti auto. Plus ir nost no ceļa nedaudz, ka gluži auto gaismas nespīd virsū. 

5.dienas kopsavilkums:

• Tre Cime di Lavaredo pārgājiens

• Misurina viewpoint pārgājiens

• Cortina D`Ampezzo

6.diena 26.06 

No rīta taisāmies un ēdam brokastis pie mašīnas. Šeit jāpastāsta, cik jauki ir citi ceļotāji. Neatceros, no kuras valsts, bet mums vienā pusē bija tāds busiņš, kur var redzēt dzīvo/ gatavo iekšā. Durvis viņiem uz otru pusi, tāpēc īsti viens otram netraucējam. Bet pēkšņi iznāk vīrietis un piedāvā tēju vai kafiju. Man ir līdzi krūzīte un piparmētru tēja, tāpēc piekrītu tikai karstam ūdenim. Viņš pat bija gatavs divas reizes nest ūdeni, jo krūzes mums lielākas kā viņam ūdens vārāmais katls. Tā tēja tajā brīdī likās garšīgākā un tas bija tik sirsnīgi. Žēl, ka nekas tāds garšīgs līdzi nebija no Latvijas, ko uzdāvināt pretī. 

Sakrāmējam mugursomas, paņemam uzkodas un dodamies uz Lake Sorapiss pārgājienu. Lago di Sorapis atrodas aptuveni 1925 m augstumā Dolomītos. Tā raksturīgā tirkīzzilā krāsa rodas no ledāja izcelsmes ūdens, kas satur smalkas minerālu daļiņas. Ezers nav piemērots peldēšanai, taču ir viens no fotogēniskākajiem un populārākajiem kalnu ezeriem reģionā. Īstā stāvvieta pie Lake Sorapiss ir nedaudz uz priekšu no mūsu nakšņošanas stāvlaukuma, bet mēs izlēmām nepārbraukt auto. Šeit, par brīnumu, izņēmuma kārtā arī ir bezmaksas stāvlaukums. 

Plānots bija 4h gājiens un lasīju, ka sākums diezgan viegls un beigās kaut kas grūtāks, bet ne ļoti. Īsti norādes vai zīmītes visur nav, tāpēc skatāmies maps.me un nevaram saprast, kura taka ir īstā pie vienām krustcelēm. Citi iet pa pļavu taisni, citi griež pa labi uz meža ceļu. Pirmā bilde - kur iet visi un vieglā taka. Otrā bilde - kur mēs aizgājām. Trešā bilde krustceļu vieta, kur domājām savu maršrutu.

Nolemjam iet pa labi uz meža ceļu, lai ilgāk ir ēna un izskatās nedaudz īsāks ceļs. Sākums ir lēzeni stāvs pa mežu, ēnā uz augšu, liekas pilnīgi normāli. Tad iznāk tādā pļavas vietā un iespējams sanāk dzirdēt murkšķus, bet ne redzēt. Tad ir neliela taciņa pa kalnu, kas jau ir daudz šaurāka un pēkšņi kā neliels skatu punkts uz Monte Cristallo. Ļoti skaisti un īpaši. Turklāt, gandrīz vispār nav tūristu. 

Un tad redzam "ziepes" - taka augšā iet pilnīgi stāvus un vertikāli. Saprotam, ka nu ir slikti. Lai gan ar ekipējumu šeit tāpat nav jākāpj un nav tam atbilstoši, vairāk kā četrrāpus arī nav iespējams kāpt. Nu neko, pa mazam gabaliņam ar atpūtām un super uzmanīgi (jo akmeņainās vietās akmeņi slīd lejup) kāpjam augšā. Nu nav gluži nereāli. Lejā gan es šeit negribētu kāpt slīdošo akmeņu dēļ.

Izturam un atkal paveras ļoti skaista kalnu ainava ar mazu taciņu un šeit ir ļoti maz cilvēku.

Tad sākās nedaudz daļa pa klinšu malu ar trosi blakus, bet nelikas īpaši bailīgi vai ka vajadzētu īpaši aprīkojumu. Mūs uzrunā viena gājēja, kas nāk pretī un prasa, cik tālu nākam no stāvlaukuma un kas sagaida priekšā. Diemžēl nevaram viņu iepriecināt un viņa mūs arī nē, stāsta, ka vēl krietns gabaliņš jāiet un neesot tā vieglākā taka. Nedaudz ieklausamies, bet, mūsuprāt, grūtāko jau esam nogājuši. 

Kad izgājām kalnu, sākās lēzena taka uz leju, bet ļoti akmeņaina, kas slīd, tāpēc jāiet super uzmanīgi, šeit saule jau cepina vājprātīgi un vispār diezgan grūti. Un beidzot mēs arī redzam savu galamērķi un sākam ticēt tam skaistumam, ko plānojam redzēt pēc šī nogurdinošā ceļa. Godīgi sakot, no brīža, kad jau varēja ieraudzīt ezeru, līdz brīdim, kad līdz tam tikām, likās, ka ejam mūžīgi un ejam nepareizā pat virzienā. 

Tie, kas nākuši pa otru taku izskatās daudz enerģiskāk. Turp ceļš mums aizņēma 3:50h un bija 8,5km (kaut gan plānota kopējā pastaiga bija uz 4 h). Tiešām esam daudz spēkus iztērējusi neplānoti (tikai ar ūdeni un riekstiņiem somā īsam pārgājienam) un nonākot pie ezera, tiešām esam gatavi paēst kaut kādus makaronus, lai tikai būtu spēks vispār tikt arī atpakaļ, kaut parasti neesam tie, kas pusdieno kalnu kafejnīcās. 

Kad spēki uzņemti un no saules brītiņu esam ēnā paslēpušies, tad apejam apkārt ezeram. Ejam pretēji pulksteņa radītāja virzienam, papriecājamies pa dažādiem skatiem uz ezeru un turpinām pa taku vien iet apkārt. 

Pēkšņi taka beidzas pie augstas klints. Šeit iesākām izvērtēt, vai ir iespēja uzkāpt un nav bail, jo bija diezgan sarežģīti, lai gan klints - takas gabals tiešām īss, kas jāšķērso. Tā kā daudzi iet kopā ar suņiem, tad šeit daudzi griež riņķī un iet atpakaļ, bet nu mēs gan izvēlamies nelielo ekstrēmo gabalu kāpt pa klinti un neiet atpakaļ. 

Arī mēs dodamies atpakaļ uz auto un šoreiz tomēr iesim pa taku, pa kurieni iet visi. Šī tiešām ir nesamērojami vieglāka taka, bet daudz mazāk skaistu skatu. Protams, arī šī taka nav lēzena vai bez akmeņiem, bet normāla kalnu taka pa nogāzi, kur arī kādreiz jākāpj pa akmeņiem augšā vai nedaudz gar klints malu ar trosēm jāiet. Lejā jau mums gāja ātri un kopumā (ar atpūtas pauzēm) šis pārgājiens mums aizņēma 7h un bija 17.70km.

Lai gan šis izvērtās grūts pārgājiens, tomēr noteikti ierindojas top 3 skaistāko skatu pārgājienā un iesaku arī citiem, izvērtējot savas spējas, turp ceļā izvēloties grūtāko daļu. Tikai, kad nokāpjam lejā, izslēdzam lidojuma režīmu, atgriežamies pie zonas un interneta. Uzzinām, ka sola negaisu un vispār - mums tāpat īsti nav spēka vēl kaut kur īsti nopietni doties (ir ap 16:00 jau). Norezervējam kārtējo pēdējā brīža viesnīcu, kas ir virzienā un mūsu nākamo plānoto objektu. Pirms tam vēl plāns atrast veikalu pa ceļam (pārsvarā veikali ir līdz 19:00) un dodamies ceļā. Mērķis ir pārbraukt tuvāk nākamās dienas objektiem. Vēl pirms negaisa šķērsojam kādu kalnu pāreju. 

Uznāk arī solītais negaiss (laika prognoze jau brīdināja, ka vakarā varētu būt). Tikmēr mēs laimīgi atpūšamies mūsu viesnīcā, kamēr āra gāž, ir vējš un negaiss (jā, bija arī krusa). Šī viesnīca mums patiešām patīk un samaksājām super draudzīgu cenu - ar stāvvietu, skaists nummuriņš ar nelielu balkoniņu, iekļautas brokastis. Neliels mazais sapnītis par gulēšanu īstā kalnu viesnīcā sāk lēnām piepildīties, bet priekšā vēl tikai labākais. 

6.dienas kopsavilkums:

• Pārgājiens uz Lake Sorapiss

7.diena 27.07 

Dodamies uz Lago di carrersee. Pazīstams ar skaistajiem skatiem uz Latemar kalniem un to, ka ezera krāsa mainās atkarībā no gaismas jeb “Varavīksnes ezers”. Šeit ir stāvvieta otrā ceļa pusē. Jāpaņem biļete un pirms izbraukšanas jāsamaksā par attiecīgo laika periodu. Viena stunda maksā 3€, ar ko pilnīgi pietiek, vismaz mums. Šeit beidzot ir arī bezmaksas wc par brīnumu. Apiet ezeram apkārt var vidēji pa 30 minūtēm, pat ar visām pauzītēm un fotografēšanos. 

Apkārt ezeram ved grantēta, pietiekoši plata taciņa, bez pakāpieniem un viegli staigājama. Daudzās vietās pat samainīties ar tūristiem ir super viegli. Daudzi arī šeit pikinko vai atpūšas, bet skats vislabākais ir tikai tajā pusē, no kuras atnāk no stāvlaukuma, no citām pusēm nav tie kalni fonā, kas rada skaisto skatu. Ūdens krāsa gan no katras puses izskatās patiešām citādāk. 

Tad gan dodamies uz Saceda. Seceda kalns Dolomītos pārsteidz ar dramatisku, asu klinšu grēdu, kas stiepjas kā zobeni pret debesīm. No virsotnes paveras plašs skats uz zaļām Alpu pļavām un iespaidīgajiem Dolomītu masīviem. Šeit bijām jau iepriekš izlēmuši, ka brauksim augšā ar pacēlāju un tad iesim pārgājienu pa augšu. Lejā pilsētā ir daži stāvlaukumi, jau tuvojoties rādās tablo, cik katrā stāvlaukumā ir brīvas vietas un godīgi sakot - visos rādās 0 brīvas vietas. Sākumā aizbraucam pie paša pacēlāja un nekā. Tad braucam atpakaļ ar domu uz centrālo stāvlaukumu, bet tur jau stāv rinda ar auto un uzraksts 0 vietas. Tad pēkšņi parādās brīva vieta parkplatz pana. Neticami, ka izdosies, bet strauji mainām virzienu un dodamies uz to.  Tā ir pazemes stāvvieta, kur daļēji ir viesnīcas viesiem, daļēji pārējiem. Šeit atkal tā muļķīgā sistēma, ka jāmaksā automātā uz priekšu. Nu kā var zināt, cik ilgi gribēsi būt kalnā? Tas vienmēr rada stresu, ka vai nu jāsteidzas uz auto, vai jāpārmaksā. Lasīju, ka citi augšā pavada 3h, tad nu ar rezervi paņemam biļeti uz 4h, ņemam mugursomas un dodamies uz pacēlāju (stāvvieta ir ļoti tuvu pacēlājam 6 minūtes ar kājām). Biļete līdz pašai augšai abos virzienos (jo pa vidu ir vēl viena stacija) maksā 52€ vienai personai. Lai gan šis ir dārgi, tomēr šeit kāpiens aizņemtu veselu dienu, āra karsti un skati pirms augšas - nu es teiktu, ka nav tie iespaidīgākie, kā bija pārgājiens uz Lake Sorapiss. Nepilnās 15 minūtēs var uzbraukt augšā. Viens pacēlājs paredzēts mazākām kompānijām, kur var sēdēt, bet augšā ir lielāks pacēlājs vairāk cilvēkiem paredzēts un tikai stāvot. 

Lai gan biju lasījusi, ka noteikti jāņem jaka līdzi, jo augšā ir citi laikapstākļi, tomēr steigā abi aizmirsām. Katrai lietai sava zelta maliņa jeb mēs abi esam iepriekšējās dienas nedaudz apdedzinājušies saulē un katram līdzi ir kas plāns, bet ar garām rokām. Šeit noder, jo, lai gan nav auksti, tomēr vējš ir brāzmains un rada aukstumu. Noteikti jāaiziet uz skatu punktu, kurš ir pats slavenākais Secedā, bet skati apkārt jau atkal liek aizturēt elpu. 

Kopumā iesakām iziet apli pa kalniem. Visi cilvēki klasiski dodas tikai līdz skatu punktam vai vēl nedaudz uz priekšu līdz kalna galam un pasēž tur papiknikot. Uz galveno skatu punktu gan jāpastāv nedaudz cilvēku rindā, lai nofotografētos. 

Šeit var baudīt kalnu skatus, skaistās kalnu pļavas (vīrs jau saka, ka esmu veca, ja sajūsmina puķītes), govis ar zvaniņiem un, protams, kalnu namiņu kafejnīcas. Man pat izskatījās, ka daži namiņi varētu būt airbnb izīrētie namiņi. Bet nu ainavas tādas, ka bildes no šī izvēlēties ir nereāli. 

Mēs nogājām 7 km aptuveni 3 stundās. Te ļoti jāseko līdzi pacēlāju darba laikam, jo pacēlājs vismaz šodien bija 17:30 un mes nedaudz pēc 17:00 arī bijām pie pacēlāja. Bildē pa kreisi pie pacēlāja, cik rādīja viņu termometrs pacēlāju augšas stacijā, kad braucām prom. Mums gan nelikās tik auksti, staigājot tur. 

Tātad kopumā bijām pie auto 20 min vēlāk kā paredzēts un cerēsim, ka nav kādi sodi, bet kameras neredzējām. Vēl gribas paspēt izbaudīt Val di Funes. Braucam uz ciemu St.Magdalena. Šeit visur auto var novietot tikai pa maksu, bet 4€/ visa diena automātā jāmaksā. Noparkojam auto un tad visur ir ļoti skaidras ceļa norādes, kā tikt uz skatu punktu uz St.Magdalena baznīcu. 

Gājiens nav garš, bet paspējam tieši uz to, ko visi gaida - skaistu saulrietu uz kalniem ar baznīcu fonā. Te tiešām visi nāk piknikot, ar fotokameram un vienkārši baudīt dzīvi. Skats tiešām ir to vērts. 

Vēl mums ir plāns aiziet ar kājām (nepārbraucot ar auto) līdz otrai baznīciņai - Chiesa di Santa Magdalena. Pa ceļam var vērot visu ko - sākot no kūts, no kalnu kaziņām aplokā, līdz upei un skaistam skatam uz pilsētiņu saulrieta laikā. 

Šeit baznīcai gan ir mazāk iespaidīgs skats. Šeit var tikai paskatīties no žoga malas, bet ir speciāli vietiņa atvēlēta un šeit arī tuvāk var piebraukt un atkal gan jau maksāt tos pašus 4€, bet nepārbaudīju. Ar šo gan noslēdzam dienu.

Šeit gan ar grūtībām atrodam vietu nakšņošanai auto. Īsti nav kur un, ja atrodas kāda vieta, aplikācijā daudzi raksta, ka var dabūt sodus nakts vidū pat 250 eiro un liek arī braukt prom. Šoreiz guļam principā ceļa malā mazā pilsētiņā, kur citi arī jau guļ. Blakus ir upe un visu nakti skaņa tāda, ka kāds gar kokiem nāk uz mūsu pusi, bet upe vienkārši čalo. 

7.dienas kopsavilkums:

• Lago di carrersee

• Seceda

• Val di Funes 

• St.Magdalena

• Chiesa di Santa Magdalena

8.diena 28.06.

Šo rītu sākam ar plānu iziet Adolf- Munk taku. Šeit augšā uzbraucot, auto stāvvieta šajā sezonā ir 10€ uz visu dienu (var maksāt gan ar karti, gan skaidrā). 

Te jāizdomā, kurā virzienā gribas doties, bet tam īsti nav nozīmes. Mēs sākam ar to pusi, kur nav jāpāriet pāri upei. Šis pēc citiem pārgājieniem liekas tiešām super viegls kopumā, protams, ar saviem kāpumiem arī. Kopējais kāpšanas laiks ir 3:40h un 10.8km (VAJAG NO RAINERA GARMIN BILDI). Takas segums pārsvarā ir grantētas takas, brīžiem akmeņainākas, bet nekas īpaši stāvs vai grūts. Ik pa laikam ir arī ceļa norādes.

Izbaudām vēl pēdējos skaistos skatus uz Dolomītu kalniem un gotiņas, protams, atkal ir otras TOP fotografētākās pēc kalniem. Uz takas vienā brīdī atrodam lielu akmeni un latvietim jau divreiz nav jāsaka - ātri tiekam augšā, lai labāks skats uz kalniem. Pēc mums to, protams, uzreiz darīja arī citi tūrsiti, pirms tam gan nevienu īsti neredzējām. 

Pa vidam ir tik ērti atpūtas krēsli ar skatu uz kalniem, beidzot nav ne karsti, ne auksti, kā arī nav jāsteidzas un atpūšamies šeit 1,5h. Šeit gan liekas daudz cilvēku, bet mēs šoreiz agri sākām gājienu - ap 8 no rīta.

Šeit, protams, arī ir dažādas kalnu kafejnīcas un atpūtas vietiņas pa ceļam. Mēs ēst gribam pēc takas pastaigas un tupat pie stāvlaukuma esošās kafejnīcā paēdam pusdienas, jo saprotam, ka cenas ir tīri sakarīgas, var dabūt ēst dažādus pastas veidus, kas mums varētu garšot un pie reizes pasēdēt un izdomāt tālāko plānu. 

Lai gan vēl varētu plānā Dolomītos apskatīt Alpe Di Siusi, bet saprotu, ka laikam tomēr visu informāciju, par šo neesmu savākusi un tomēr mūsu emocionālie resursi kalniem ir izsmelti (jeb ļoti patīk kalni, bet šobrīd vairāk nespējam uztvert). Laura visu laiku teica, ka atpakaļceļā gribētu redzēt Austrijā Swarowski muzeju. Saprotam, ka kalnu pārgājienus esam finišējuši, bet nepaspētu īsti šodien uz swarowski muzeju Austrijā, kā arī nav īsti labas opcijas pēdējā brīža viesnīcām (Austrijas pusē), tāpēc izdomājam jaunu plānu- izvēlamies viesnīcu kalnos vēl Itālijas pusē un chatgpt mums pastāsta, ka tur ir laba taka gar aizu ar ūdenskritumiem, ne pārāk gara. Tad nu dodamies tur - Gilfenklamm. Ieeja līdz 17:00 un maksa 8€ katram (var maksāt ar karti). Bildes no stāvlaukuma un ieejas ar labierīcībām.

Ieeja līdz 17:00 un maksa 8€ katram (var maksāt ar karti). Dodamies aptuveni stundu vienā virzienā. Sākums liekas ļoti neizteiksmīgs, pa taciņām gar mežu un upi.  

Vēlāk tiešām ūdens spēks gar klintīm pieņemas spēkā un paliek arvien iespaidīgāk iet gar aizu un akmeņiem. Kopumā mums patika. Vai speciāli brauktu, ja nebūtu pa ceļam, droši vien, ka nē, bet ja sanāk pa ceļam, noteikti var iegriezties. Jāatzīmē, ka taka ir lineāra un jānāk viss tas pats atpakaļ.

Sākumā domājām, vai mūs ielaidīs takā, jo bijām pie ieejas gandrīz takas slēgšanas brīdī. Kad atnācām atpakaļ, redzējām, ka pie ieejas neviens nav un nekādi vārti, žogi vai barjeras arī nav - tātād pēc darba laika jebkurš var iet un nākt bezmaksas. Citreiz zināsim, ka tā arī var būt. Šeit vēl jāpastāsta viena lieta - Laurai sākās cistīts jeb urīnpūšļa iekaisums. Latvijā esot jānodod analīzes un tad ārsts izraksta antibiotikas. Simptomus uzrakstīju chatgpt, pārtulkoju Itāliski un gāju uz aptieku. Šeit interesanti, ka iedeva antibiotikas ar tekstu, jāatrādas ārstam. Latvijā nevienā aptiekā man nedotu bez receptes antibiotikas. Tad dodamies uz savu skaisto kalnu namiņu. Sākumā gan šo vietu negribējām augstās cenas dēļ pret citām viesnīcām (85 eiro ar iekļautām brokastīm), bet beigās tā tiešām bija labākā viesnīca visā ceļojumā. Šeit ir online self check in un uz vietas darbiniekus sastopam tikai uz brokastu laiku jau virtuvē un dažas apkopējas. Plus šeit interesanti, ka pilsētas nodevas jāsamaksā tādā koka kastē skaidrā naudā.  Šoreiz gan atstāšu viesnīcas linku, ja nu tomēr kādam arī interesē. 

8.dienas kopsavilkums:

• Adolf - Munk trail pārgājiens

• Gilfenklamm aizas taka

9.diena 29.06 

Dodamies pa taisno uz Itāliju uz Swarowski muzeju. Tā bija Lauras vēlme. Šeit ir lielas, bezmaksas stāvvietas un iesākam pirkt biļeti online, jo tad var ietaupīt uz katru biļeti 2€ jeb internetā pērkot ir 24€, uz vietas 26€. Mēs pērkam uzreiz, kad iebraucam stāvvietā, jo tur it kā ir uz konkrētu laiku un līdz tam jau nevar precīzi zināt, cikos būsim (labi, ka tā, jo no rīta vienā ciematiņā bija kaut kāda parāde un policija bloķēja visu ielu uz minūtēm 20). 

Dodamies iekšā un jau redzam slaveno strūklaku no bildēm. Nedaudz atgādina tādu Dubaijas sajūtu - āra karsts un un visādi veidojumi sataisīti. Galvenā ieeja ir caur milzu galvas formu, kura “raud” kristālu ūdenskritumu – viens no visvairāk fotografētajiem objektiem Austrijā!

Dodamies iekšā muzejā, kas ir aiz šis strūklakas. Nu šeit tiešām acis mirdz un beigaā jau ne tikai Laurai, bet arī Raineram. Muzejā ir vairāk kā 15 dažādas ekspozīcijas telpas, kur katrā ir cita tēma. Piemēram, ir telpa ar milzu kristāla Ziemassvētku egli, kur pat šajā karstajā vasaras laikā snieg sniegs un ir -10grādi. Tas daudziem bērniem, īpaši, kas dzīvo apstākļos, kur nav ziema, ir ļoti liels pārsteigums un prieks. 

Visvairāk patika telpa, kur ir dažādu skatuves mākslinieku swarowski tērpi vai viņu replikas- gan tie tērpi ir iespaidīgi, gan pašas telpas ar viņu dziesmām uztaisītas tik labi, ka tā vien gribas uzdziedāt un uzdejot nedaudz. 

Vēl interesanta bija kristāla vēstures lietas, kas kādreiz skaitījās smalki. Citiem ļoti patika spoguļu istaba ar 595 spoguļiem, kas rada bezgalības sajūtu, kad tajos skatās uz sevi, bija interesanti, bet mums nelikas, ka šis ir īpašākā ekspozīcija šajā muzejā. Dažas telpas bija vairāk mākslinieciskas, kur katram jau savs interpretējums pa tēmu. 

Pēc ekspozīcijām ir lielākais swarowski veikals, kur ļoti daudzi iepērkas, godīgi sakot. Izejam vēl apskatīt ārā iespaidīgo kristāla mākoņu skulptūru virs ūdens. Šajā saules gaismā tas tiešām dažnedažādi spīd un laistās virs tā ūdens. Tas ir veidots no 800 000 kristālu un saules gaismā izskatās ļoti maģiski. Vēl papildus ūdenī veidojas atspīdums un fonā kalnu skati. 

Vēl āra ekspozīcijā ir metāla aplis ar kristāliem vidū tuvāk jau bērnu rotaļu tornim, bet jorpojām ar skaistiem kalniem fonā. 

Vēl tā tīri priekam uzkāpjam nelielā skatu tornī un izbraucam ar bērnu karuseli un izbaudām bērnību. Bērniem ir vesels spēļu tornis, kur, protams, neejam. Kopumā mēs izgājām 1.5-2h laikā, kaut chatgpt un interneta rakstīts 2-4h.

Lai gan mums bija plānā pēc tam viens ūdenskritumu pārgājiens, šodien ārā ir +37 grādi un īsti nevelk uz pārgājienu tieši dienas karstākajā laikā. Nolemjam nedaudz papiknikot ēnā, atpūsties un tikai tad doties uz vēl vienu aizas taku (Wolfsklamm) , jo tur varēs paslēpties no ēnas. Šodien jau esam gudrāki - sagaidam slēgšanas laiku un tikai tad dodamies uz taku. Mums tiešām bija taisnība, pēc darba laika šeit var iet jebkurš bezmaksas. Droši vien tāpat vien nebūtu gājuši jau otro dienu aizas taku. Auto novietojam mazā ciematiņā Stans pie baznīcas un uz takas sākumu dodamies kājām (tuvākās stāvvietas ir tikai maksas). Ieejas maksa oriģināli pieaugušajiem ir 6eur un darba laiks ir līdz 16:00. Pie ieejas ir arī bezmaksas labierīcības takas darba laikā. 

Taka ir lineāra un kopumā ap 6-7 km. Volfsklama (Vilka aiza) ir upes aiza Karvendela kalnos Austrijā. Tā tiek uzskatīta par skaistāko aizu Tirolē. Taka caur aizu ir droša un labi nostiprināta, lai gan vietām stāva un slidena. Taka liekas droša, labi stiprināta, jāšķērso dažādi tiltiņi un jāuzmana galva dažās vietās pie aizas. Kopumā izbaudījām ēnu, ūdens spēku un skaistas klintis, kā arī to, ka gandrīz nesatikām nevienus citus tūristus.

Mēs par galamērķi takai uzskatījām pie vecām drupām kādai ēkai un tad devāmies atpakaļ, bet lasīju, ka citi veic kā loku uz ciematu. 

Tālāk vēl dodamies uz netālo ezeru Achen Lake. Tas bieži tiek saukts par “Tiroles fjordu”, jo tā zilganzaļais ūdens un stāvās kalnu nogāzes rada Norvēģijas fjordiem līdzīgu iespaidu. Šim ezeram var izdomāt, no kuras puses gribas piebraukt ar auto. Mums neizdodas nekādīgi atrast piemērotu stāvvietu, bet visticamāk nelegāli kādā zemes ceļā iebraucam un noliekam auto. Tā kā tuvojas vakarpuse, tad izbaudam tikai pastaigu pa promenādi gar ezeru un soliņus, kaut pa dienu šeit arī kursē ūdens transports jeb kuģīši pat ar savu grafiku. Daudzi vakaros šeit ar ģimeni pikniko, sauļojas un peldas. Mums gan ūdens liekas auksts, kā vienmēr. 

Tā kā šodien nevarējām paspēt uz ledus alām, ko ieteica netīšām Raineram chatgpt, tad tas paliek kā galvenais pieturas punkts rītdienai pirms pamest Austriju. Nakšņojam auto ledus alu stāvlaukumā un bija ļoti klusi un mierīgi. Nakšņojām jau pašā augšā, kaut varēja redzēt, ka daudzi nakšņo auto pirms uzbraukšanas kalnā.

9.dienas kopsavilkums:

• Swarovski muzejs Austrijā

• Wolfsklamm aizas taka

• Achen Lake

10.diena (30.06)

Kā jau minēju, sākotnējā plānā nebija šādas alas. Šo ieteica chatgpt kādā brīdī un mums tik ļoti iepatikās šāda doma un tā kā šajā posmā jau bijām kļuvuši diegzan spontāni, tad sapratām, ka jābrauc. Šī ideja par lielākajām ledus alām pasaulē, nav gluži tāda, kā parasti alas ar stalaktītiem vai stalagmītiem. Lai gan diezgan dārgi, tomēr nolemjam, ka diez vai tuvākajā laikā te vēl atbrauktu un noteikti jāizpilda šis punkts jau šoreiz. Tātad jau iepriekšējā dienā bijām nopirkuši biļeti internetā uz lielākajām ledus alām pasaulē Eisriesenwelt. Burtiskā tulkojumā no vācu valodas tas ir Ledus milžu pasaule. Šeit ir 42 km ledus alu atklāts, bet tūristus ved tieši 1km dziļumā ar 134m augstuma kāpumu. Šeit ir jau pirms tam jāizvērtē,vai vēlas biļeti ar iekļautu pacēlāju vai tomēr bez un kāpt pašiem ar kājām. Mēs šoreiz nolemjam braukt ar pacēlāju un online biļete pacēlājs + alu tūre katram izmaksā 38 eur (internetā nedaudz lētāk kā uz vietas). Darba laiks gan viņiem ir ļoti specifisks - 8:40-14:30. Uz vietas rakstīts, ka kāpšana ar kājām aizņem aptuveni 90 minūtes. Tie, kas iegādājas pacēlāju, tāpat ir jāiet 20 min līdz pacēlājam un arī 20 min no pacēlāja līdz alām. Tad nu esam līdz ar darba laika sākumu, noskenējam savas biļetes un sākam iet uz pacēlāju. Visur ļoti skaidras norādes un godīgi sakot, apkārt ļoti skaisti skati arī.

Pie pacēlāja esam paši pirmie, kamēr tas vēl nav sācis strādāt, taču nav jāgaida pat 5min, kad sākas arī pacēlāja darba laiks.

Mana mīļākā bilde kopš izkāpšanas no pacēlāja un alas ieeju, noteikti ir šī (kas ir slavena arī internetā, kad meklē šīs alas).

Pie alas ieejas visi jau ģerbjas arvien siltāk. Visu gadu alās ir 0 grādi, tāpēc līdzi ir cimdi, silts apģērbs un cerēsim, ka ar to pietiks 70 min ekskursijai, jo vispār jau šis nebija plānā un neesam apģērbu ziņā ļoti gatavojušies. Šeit dalās rindas angļu un vāciski runājošai grupai, vēl pa vidu ielaiž skolēnu grupas. Pēc kāda brīža gaidīšanas, tomēr pienāk beidzot arī mūsu kārta. Katram gluži nē, bet ik pa laikam kādam no grupas iedod petrolejas lampu. Mums paveicās, ka Raineram tomēr iedeva un izdevās izbaudīt šo autentisko pieredzi. 

Alās nav nekāds apgaismojums ierīkots, tāpēc visu rāda gidi ar savām magnija lentēm. Petrolejas lampiņas ir ļoti blāvas un izgaismo tikai pamatu zem kājām, bet gidu magnija lentes iededz daudz stiprāku gaismu uz īsu brīdi. Gids jau pirms ieejas izstāsta, ka ejot iekšā ir liela gaisa plūsma un būs kā vilkme iekša un tas ir normāli. Ieejot alās, jau sākas pirmais stāsts par alu un ekskursijas norisi un kā gids kāpj nost no akmens, tā nokrīt un sasit kāju. Sākotnēji saka, ka viss labi, bet tomēr nespēj nekādīgi piecelties un viens no tūristiem iet pie durvīm, iztur šo lielo gaisa plūsmu un pasauc palīgā. Tā tikām pie jauna gida diemžēl. Labi, ka tas notika takas sākumā, jo vidū varētu būt izaicinoši tumsā meklēt kādu palīdzību (lai gan gidam ir rācija). Bet kopumā ekskursija ilgst rakstīts, ka 70 minūtes, bet man škiet, ka bija nedaudz ilgāk. Mums tiešām patika šī pieredze, tie ledus veidojumi, tik autentiska pieredze, ka tiešām iesakām ikvienam ieplānot šādu objektu. 

Kad iznākam no alām, vēlreiz apskatām skaistos skatus un pašausmināmies par tik stāvu pacēlāja braucienu lejā. 

Tā kā pēc tam ir plānots tomēr tikt līdz Polijai, tad plāns lejā pilsētā ir paēst pusdienas, sapirkt veikalā našķus pārbaucienam un tad gan braukt diezgan lielu ceļa gabalu. Lejā diezgan ātri atrodam vietu, kur pusdienot, kas mums abiem apmierina un turpat arī stāvvietu, pārjautājam vēl viesmīlim par ceļu, vai nav par papildus maksu kāds posms no mūsu plānotā maršrutu, kā arī atkal nopērkam 1 dienas vinjeti Čehijai. Vakarā jau, protams, vēl glābj Mc Donalds, lai nebūtu jātērē daudz laiks, bet gribas ēst.

10.dienas kopsavilkums:

•  Eisriesenwelt

• Ceļš līdz Polijai

Citi droši vien brauktu uzreiz uz mājām, bet mums vēl bija daudz laika, runājām ar chatgpt un izvēlējāmies vēl dienu veltīt Suntago akvaparkā Polijā. Lai gan nav isti daudz bildes (bilde no 18+ zonas), jo pavadījām dienu principā bez telefoniem, tomēr mazu komentāru vēlos uzrakstīt. Te noteikti ir vērts ņemt biļeti uz visu dienu, īpaši, ja ņem uz visām zonām, knapi var paspēt visu izbaudīt. Tur ir atrakciju zona, piršu zona (kur jāiet dvielīšos vai pa pliko) un 18+ zona, kur var mierīgi atpūsties bez bērnu kliegšanas un spiegšanas. Un vēl par stāvvietu šeit ir jāmaksā visiem. Bet kopumā bijām starā un ļoti patika, ka viss tiešām svaigs, jo, cik sapratu, uzbūvēts covid laikā. 

Kopā nobraucām 4600 km.

Kopējās izmaksas mūsu gadījumā: 

• Degviela 601,29 

• Stāvvietas 46,25

• Vinjetes 29,5

• Viesnīcas 335,77

• Pārtika 371,39

• Apskates objekti 426,93 (ieskaitot Polijas akvaparku)

• Auto mazgāšana 3

• Aptieka 11,36

Kopā: 1825,49€