Filipīnas 2.daļa

Šī daļa noteikti būs nedaudz specifiksāka, jo klīdīsim pa īstiem Filipīnas lauku ciematiem, pavadīsim ļoti daudz dienas ceļā un varbūt būtu darījuši ko nedaudz citādāk šajā ceļojuma daļā, bet par visu pēc kārtas. 

Nedaudz atgādinājumam, kur pabeidzām iepriekšējo bloga ierakstu - esam atpakaļ Cebu, lai lidotu tālāk ar iekšējo pārlidojumu.

7.diena 

Izejam brokastīs tepat pie viesnīcas, jo beidzot nav jāceļas super agri. Tad paņemam somas un dodamies līdz tirgum, no kurienes brauc autobuss tuvāk lidostai. Šeit kā vienmēr viss absolūti kolorīti, kā piemēram, vīrietis, kas tirgo gaili. 

Tiešām, atnākot līdz tirgum, uzreiz jau nāk autobuss un saka, ka varam braukt līdz lidostai par 15 peso/ katram. Kad izkāpjam, jāiet vēl 2,3 km, bet nu laiks ir daudz (atradām, kā online iečekoties lidmašīnā) un ejam kājām. Mūsu lidojums bija ar AirAsia lidsabiedrību Cebu-Clark un katram maksāja ap 24 eur. Pirmo reizi kāpām tik mazā lidmašīnītē un uzticēšanās nebija gandrīz nekāda. Mums par brīnumu, pat šādā stundas brauciena laikā, iedod bez papildus maksas ūdeni un nelielas uzkodas (žāvēti zirnīši kopā ar žāvētu mango).

Tā kā lidojums nav augstu, tad skati noteikti ir lieliski pa logu! 

Atlidojot uz Clark, saprotam, ka vislētāk būtu braukt ar autobusu līdz Dau autoostai, bet izrādas, ka biļete vienam maksā 75 peso, uz mums trijiem, ērtāk un tikai nedaudz dārgā būtu bijis braukt ar Grab taksi caur aplikāciju. Angeles pilsēta izskatās ļoti traki. Gan ar satiksmi, gan cilvēku daudzums, gan miskastes. Kad noliekam viesnīcā mantas, aizejam līdz walking street, kas ir pazīstama kā populāra prostitūtu iela. Tiešām jau pirms 18:00 vakarā, kaut vēl gaišs, visa iela ir pilna ar klubiņiem, "iekšā rāvējiem", sapucētām meitenēm. Ļoti daudz balto vīrieši gados, kas jau te atrodas, lai izklaidētos. Pārsteidzoši, ka te pat nav normālas kafejnīcas, kur paēst, tikai vienīgi viss, kas saistīts ar šo. Uz ielas pēkšņi tirgo viagru un piedāvā vīriešiem. Tirgo apavus un kleitas  tādus, ko vilkt uz šo ielu - visas augstpapēžu kurpes ar milzu platformu, spīdumiem, kleitas caurspīdīgas utt. Šeit tiešām nav īsti, ko redzēt, bet nu šis mums turpmākās dienas būs kā izejas punkts, tāpēc neko darīt. Bildes no šejienes arī īsti nav, jo nav jau ko fotografēt. 

8.diena 

Rītu sākam super agri - jau 4:00 esam autoostā un meklējam autobusu uz Capas, mūsu galamērķis ir Mount Pinatubo jeb vulkāns. Šis vulkāns izvirda 1991.gadā, kad gan daudzi gāja bojā, gan palika bez mājvietām.  Autobusa biļete līdz Capas izmaksā vienam 60 peso un jābrauc ap 20 km. Kad izkāpjam, tad ātri izdodas atrast triciklu, kas nākamos aptuveni 20km gabalu līdz St Julian ir gatavs mūs trīs aizvest pa 400 peso. Ļoti auksti no rīta braukt 20 km ar triciklu, visi esam pārsaluši, kaut gan pēc grādiem pilnīgi  noteikti nav auksts. Pa vidu vēl bija militārais kontrolpunkts, kur vīrieši armijas formās ar ieročiem klāt, pārbaudīja tikai visiem pases. Aizbraucam līdz tūrisma ofisam un sakam, ka esam bez tūres šeit (pārsvarā visi brauc jau ar tūri no pilsētām jau) un meklējam brīvu vietu džipā. Sākumā tas viss haoss liecina, ka mēs neko nedabūsim, taču darbiniece liek mums uzgaidīt un vēlāk mūs “savac” cita meitene, kura saka, ka dabūs džipu un gidu. Tā kā esam tikai 3 un nav vēl kāds brīvs cilvēks, kas brauktu ar mums (klasiski džipā ir 4 vietas), kopā visiem džips+ gids+ nodoklis izmaksa 6700 peso. Kamēr gaidam, visi saka, ka vajag banzdāžas masku, jo esot ļoti putekļains. Sākumā pārdod pa 100 peso/gabalā, bet nokaulējam divas pa 150 peso. Pēc nākamās ilgās gaidīšanas ap 7:00 izbraucam no St julian. Džips ved aptuveni stundu. Atkarībā no džipa, var sēdēt iekšā vai ārā. Mums paveicas, ka varam sēdēt iekšā. Brauciens ļoti foršs, mūsuprāt, caur upēm, kalnu ceļiem un nedaudz arī vietējiem ciematiem. 

Vietējie iedzīvotāji vizuāli atšķiras no pārējiem filipīniešiem - mati nedaudz atgādina vairāk Āfrikas ciltis. Ļauj apstāties arī te un safočēties vai kaut ko nopirkt no vietējiem.  

Ceļš bija putekļains, bet ne tik lai pirktu speciāli bandāžu, bet varbūt paveicās ar apstākļiem. Kad atbraucam līdz stāvvietai, kas ir tālākais punkts, kur var tikt ar auto, aplūkojam visus citus džipus arī un ar savu gidu dodamies pārgājienā. 

Gājiens sanāk diezgan lēni, jo visi tūristi no rīta dodas uz krāteri. Mums turpceļš līdz krāterim aizņem aptuveni 1:20h. Kopumā ceļš ir viegls, brīžiem jāšķērso kāda neliela vulkāna upe pa akmeņiem, kur gids cenšas visus pieskatīt un padot roku. Lai gan daudzos aprakstos bija rakstīts, ka nepieciešami tieši slēgti apavi, tā kā diena solījās karsta, tad mēs tomēr gājām ar vaļējiem un ļoti vienkāršiem, ko galīgi nenožēlojām. Paši gidi arī staigā čībās, bet nu viņi dzīvo diezgan nabadzīgi. 

Pie krātera vispār pazūt apziņa, ka esam Āzijā, jo izskatās, kā pie mums Eiropā, ejot pārgājienus kalnos.  Ar visu atpūtu un fotografēšanos mēs galā pie krātera pavadām ap 40 minūtēm. 

Atpakaļceļā jau vieglāk, jo takas ir tukšas un nav jādala ar vēl kaudzi tūristiem. Kopumā ceļš ar kājām un atpūtu aizņēma 3:20h un bija ap 8 km. Neilgi pirms stāvvietas,  upē atstāts viens džips, kas liekas ļoti iederīgs ainavā. Uzrunājam gidu, vai drīkstam nofotografēties un, manuprāt, sanāca lieliski kadri, kas raksturo šo pieredzi. 

Pirms stāvvietas ir vietējo tirdziņš, kur daudzi tūristi atvelk elpu, nopērk ko dzeramu vai kādu desiņu, bet mēs šeit neko neiegādājamies, tikai nedaudz atpūšamies. 

Tad ar džipiem dodamies atpakaļ un meklējam triciklu. 

Garām brauc viens opītis ar triciklu un aizved mūs pat tikai par 300 peso līdz Capas. Tad dodamies uz viesnīcu pakaļ mantām un tad atpakaļ uz Angeles autoostu. Lieki teikt, ka tā kā šī pilsēta bija briesmīga, pirmo reizi bija prieks izčekoties no viesnīcas arī, jo nebija patīkamākais variants. Pirmo reizi Angeles autoostā (kaut jau bijām vairākas reizes) gadījās citādāka pieredze. Parasti, kad pasakām galamērķi, autobusu konduktori laipni pastāsta, uz kuru pusi meklēt. Šoreiz viens atnāk un aizved līdz īstajam autobusam  un vēlāk stāsta, ka ir autoostas gids un vajag maksāt TIPS. Pirmo reizi šādi šajā valstī. Atlikusī diena tiek pavadīta autobusos, lai nonāktu Alaminos pilsētā (Angeles- Alaminos autobuss maksā 350 peso katram un brauc veselu mūžību - vairāk nekā 4h) un tad vēl 5 km ar triciklu līdz ūdenim tuvāk Hundred Islands (pa 80peso visiem). Šī bija pirmā vieta, kur bija tik grūti atrast vakarā, kur paēst. Tuvāka normālā vieta bija japāņu ēstuve, kur tāpēc arī ēdām abus vakarus pēc kārtas. Kamēr meklējām, kur ēst, izgājām nelielu aplīti pa vietējo pilsētu, kur vismaz bija izgaismots nedaudz pirmo reizi.

9.diena 

Izejam 6:00 no viesnīcas un ejam pasūtīt laiviņu uz Hundred Islands un paspējam vēl uz saullēktu piestātnē.

Šeit uz kompāniju dod vienu laiviņu ar kapteini. Var arī paņemt klāt vietējo gidu, bet šoreiz izdomājam bez. Mums trijatā laiviņa, ieejas nodoklis utt uz diena ekskursiju (var arī ar nakšņošanu) maksā 2160 peso, bet 200 ir depozīts, jo iedod maisu, kas ir miskastei un ja atgriež miskasti, tad 200 peso atdod atpakaļ. Kapteinim jau ir maršruts, kā parasti brauc. Tūristu aktivitātes gan sākas tikai ap 9:00, bet mēs laimīgi, ka tik agri, jo pirmajās salās bijām bez tūristu masām. Principā brauc uz dažādām salām, bet, lai gan šeit ir 124 salas, apmeklēt var tikai 17. 

Slavenākā ir augšā ar Jēzu Kristu statuju, visādu svēto statuju, tai arī ir skaisti stādītas puķes un atsevišķi Bonsai dārzs.

Pa pontonu tiltu var pāriet uz citu salu, bet tur gan nekā nav. 

Pārejas salas ir vai nu tikai pludmale, viena sala ar alu, citas ar tūristu aktivitātēm kā piemēram, banānu braukšana pa ūdeni, zipline 3 dažāda garuma. Mēs apmeklējam visas salas, kuras pieejamas tūristiem, uz vienas atpūšamies nedaudz paēdot un pasauļojoties  (Governors island), kur arī bija viena no foršākajām aktivitātem - 500 m garš Zipline nobrauciens no vienas salas uz pilnīgi citu un maksā tikai 500 peso/katram. Ir arī īsāki Zipline pieejami, bet izvēlamies garāko un dārgāko. Agra izmēģināja arī helmet diving, bet tā kā tur jāspēj pareizā brīdī izspiest gaisu no ausīm spiediena maiņas dēļ, tad lai kā censtos, neizdevās un pat atgrieza naudu par to. Taču atzīmēja, ka bija vērts pat mēģināt, jo skats tur tiešām esot neaprakstāmi skaists - dridrs ūdens un dažādas zivis, jo viņas tur darbinieki piebaro.

Mēs ar savu laivu pavadījām no 6:00 rītā līdz 16:00 aptuveni un tālāko vakaru vienkārši atpūtāmies. 

10.diena 

Šī diena ir tikai pārbraucienu diena - sākumā ar autobusu līdz Baguio (aizņem gandrīz 5h un maksa 310 peso/katram). Vakarā jau norezervēts nakts autobuss un Banaue. Kamēr vēl laiks līdz nakts autobusam aizejam līdz iepirkšanās centram - Baguio city hall, kur var atstāt somas (pie autostāvvietas) par draudzīgu samaksu - 50 peso lielā soma, 30 peso maza soma (jāizņem līdz 20:00), iziet veikalus, paēst, kā arī mums šoreiz galvenais ir naudas maiņa. Šī gan bija murgainākā vieta, kur mainīt sistēmas ziņā. Pirmkārt, bija obligāti nepieciešams Filipīnas nummurs (ar savu e-sim šeit nevarētu neko, ja nebūtu arī īsta sim karte). Otrkārt, visa info pašam jāievada sistēmā un bez darbinieces palīdzības diezgan grūti. Bet kurss ir ļoti labs - 0,5901 un bez papildus komisijas. Jo mūsu nauda kūst ātrāk kā likās. Kamēr vēl jāgaida savs autobuss, aizejam līdz tirgum. Tur nu gan var redzēt visu - gaļas, kas stāv 30 grādos ārā, zivis,  dažādus rīsu veidus, augļi, kafija arī parādās. Šeit pa ilgiem laikiem banāni bija par ļoti labu cenu - mazie banāni - 0,40 centi/kilogramā, bet pirmo reizi likās negaršīgi banāni. 

Nakts autobusu rezervējām iepriekš un labi, ka tā. Autobuss tiešām pilns un esot vienīgais uz Banaue. Bija arī papildus krēsli ielikti ailē, bet vairāk izskatījās, ka vietējie sēž. Ja zina, kā rezervēt vietu van busiņā, tad tā noteikti ir labāka opcija. Autobuss sāk braukt 19:30 un galā ir ap 5:30. Autobuss ļoti auksts, pūš kondicionieris tā, ka tiešām salst, kur noder no Turkish Airlines dotais pleds/sega, kas viens mums ir uz abiem līdzi paņemts. 

11.diena 

Tātad ap 5:30 esam Banaue un pretī no viesnīcas jau ir tricikls.

Mūs jau sagaida saimniece un cenšas visu pastāstīt, bet mūsu prāti nespēj visu uztvert vai nu noguruma dēļ, vai stresa, jo rīts sākas ar sms, ka mūsu lidojums no Clark un El Nido ir atcelts (skaidrības labad- El Nido ceļojuma daļa liekas kā paradīze un negribam nokavēt nevienu dienu no šīs ceļojuma daļas). Ieejam lidsabiedrības sistēmā un nevaram arī pārcelt uz citu datumu. Domājam, ka sagaidīsim 8:00, kad sāk strādāt lidsabiedrība, lai var sazvanīt konsultantu un pārcelsim dienu ātrāk. Tikmēr aizejam brokastīs. Pirmo reizi beidzot normālas brokastis un vēl ar skatu (7th heavens cafe), sajutos nedaudz kā mājās (jeb drīzāk Eiropā) un cenas arī atgādina vairāk Eiropas šajā kafejnīcā, jo dārgāk kā citur Filipīnās.  

Viesnīcas saimniece jau bija sarunājusi triciklus mums uz  Batad rīsu laukiem. Un te ir tas, ko minēju, ka pārdzīvojumā neko nesapratām. Mums stāstīja, ka visiem gids (jo bez gida it kā nedrīkst) rīsu laukos maksā 1200 peso un transports 1200 peso + katram 50 peso nodeva tūrisma. Izrādas, ka mums lika braukt ar diviem tricikliem (it kā bīstami uz viena) un katrs maksā 1200 peso. Bet pirms izbraucam no viesnīcas, cenšamies atrisināt lidojuma problēmu. 8:00 neviens klausuli tā arī neceļ vienalga uz kuru nummuru zvanām. Pārcelt lidojumu sistēmā nevar, kaut e-pasta norādīts, ka bezmaksas var vienu reizi pārcelt. Saprotam, ka mums ir svarīgi nokļūt El Nido, pērkam pa savu naudu jaunas biļetes, mainām plānus par nākamo dienu, jo jāsteidzas atpakaļ uz lidostu un ceram, ka izdosies izmantot ceļojumu apdrošināšanu, ko nekad līdz šim nav nācies izmantot. Jāpiebilst, ka, lai gan mums ir laba apdrošināšana ar kredītkarti, tomēr tur nebija iekļauts tieši lidojumu atcelšanas un pārcelšanas un speciāli šim mērķim pirkām papildus apdrošināšanu. Nu neko, esam izņēmušies ne pa jokam (viens pērk biļetes, viens raksta apdrošināšanai, viens raksta lidsabiedrībai), ap 8:15 beidzot izbraucam uz rīsu laukiem. Jābrauc aptuveni 30 minūtes ar tricikliem kādi 17km līdz Batad rice Terraces. Ceļš nav bīstams, mierīgi varētu arī paši ar rolleri izbraukt. Atstājam triciklus parkingā un ar vienu no mūsu šoferiem, kas ir arī gids, dodamies uz rīsu terasēm. Viņš sākumā piedāvā, ko pasutīsim ēst, kad būsim atpakaļ, lai viņi, kad redz, ka nākam, var uztaisīt, bet mums līdzi ir uzkodas un no šī atsakāmies. Ejot vienā vietā ir iespēja izīrēt tradicionālo tērpu priekš bildes uz rīsu laukiem pa 50 peso. Mūsu gids stāsta, ka aptuveni 2000 gadu atpakaļ šīs rīsu terases veidotas un paši stāsta, ka līdzinās amfiteātrim. Kamēr jāiet pa rīsu terasēm, tikmēr kopumā pastaiga ir viegla. 

Gids arī daudz stāsta par augiem, redzam dzīvē kā aug papaijas, ananāsi utt. 

Grūtāks kāpiens sākas, kad jāiet uz ūdenskritumu. Ļoti stāvas, vecas kāpnes uz leju un vēlāk tas viss jākāpj atpakaļ. Šeit gan dienas vidū saule cepina un pirmo reizi fiziski grūti šajā ceļojumā. 

Bet ūdenskritums tiešām skaists, pirmo reizi, ka izskatās arī daudz ūdens un diezgan stāvs kritums pa klinti lejup. Ūdens atkal super auksts, mēs nedodamies peldēt, tikai pasēžam atpūsties un paēst. 

Vēlāk mūsu gids izved caur vietējo ciematu. Vienā mājā ir gandrīz visi ciema ļaudis. Izrādas, ka puisis no cita ciema saderinājies ar šī ciema meiteni un gatavojas kāzām. Viņiem jāaicina viss ciems, jāved viens liellops, 10 cūkas un vēl bija daudz vistas. Priekš šīs valsts arī liekas dārgi.

Tad gids nedaudz atļāva piedalīties roku darbā- rīsu stādīšanā. Pēc šī tiešām nesaprotam, kā gala produkts var būt tik lēts. Kopējā pastaiga ar fotografēšanos un atpūtas pauzēm, aizņēma ap 4h. Tālāk šoferi mūs izlaiž pie krustojuma un aizejam līdz Bangbang rīsu terasēm, kas ir UNESCO mantojumā no 1991.gadā kā rīsu terases ar reālu vietējo ciemu. Pašā ciemā nekā īsti citādāka kā iepriekš rīsu laukos, bet tāpat skaisti.

Šeit nav ieejas maksa, bet, protams, ciemā katrs cenšas pārdot kādu suvenīru vai kaut kā citādi nopelnīt no tūristiem. Tā nu dodamies atpakaļ uz savu viesnīcu. Vakarā cenšamies iziet paēst vakariņas, bet šajā pilsētā uzticamu vietu grūti atrast un paēdam tikai no banāniem un saldējuma. 

12.diena 

Pirms garā ceļa atpakaļ uz lidostu, izlemjam izkustināt kājas un doties netālu no viesnīcas (ar kājām 20 minūtes) uz skatu punktu uz saullēktu.

Šorīt dodamies 10:00 ceļā ar van uz Baguio, jo autobuss tik agri neiet. To mums palīdzēja sarunāt un rezervēt viesnīcas saimniece. Savāc pilnu busiņu un brauc. Pārsteidzoši, ka brauc daaaudz ātrāk kā 10h autobuss, pat ar visu pusdienu pieturu uz 20 minutem, galā esam jau 16:00. Sākumā gan mums stāstīja, ka varam izvēlēties vietas, tad, kamēr izgājām, mūsu vieta bija pašā aizmugurē, jo it kā citi esot veikuši agro rezervāciju. Diez cik vēl agrāk, ja rezervējām iepriekšējās dienas 6:00 no rīta, bet galvenais, ka tiekam uz šo transportu. No Baguio uzreiz tiekam uz autobusu 16:30 uz Angeles pa 423 peso katram, kas brauc atkal mūžību. Un tad jau zināmais ceļš no Dao autoostas līdz lidostai, kur braucam ar pēdējo autobusu aptuveni 22:15. Lidojums plānots agri, tāpēc īsti nesanāk rezervēt kādu viesnīcu tuvumā. Sistēmā pēkšņi mūsu jaunās biļetes atkal nerādās, bet e-pasta atsūtīta ziņa par veco rezervāciju, ka viņi paši sistēmā pārlikuši mūsu biļetes uz 7.03 lidojumu un atdos naudu par jaunajam biļetēm, ko nopirkām. Tāda putra, ka visu nakti līdz atveras lidsabiedrības lodziņš, mums ir stress, vai vispār lidosim. Pat tiem, kas jau ir iečekojušies, jāiet apstiprināt pie lidsabiedrības lodziņa 2h pirms lidojuma. 

Secinājums par 2.daļu - mums ar Raineru šī nelikās labākā daļa no ceļojuma. Lai gan Laurai ļoti patika vulkāna izbrauciens, tomēr tas laiks ceļā, nogurums pret redzēto, nelikās to vērts kopumā šai ceļojuma daļai. Noteikti šīs dienas ar šī brīža pieredzi, plānotu citādāk un lidotu kur citur. Šī reģiona īpatnība - šeit vietējie (īpaši rīsus terases laukos) zelē kokas lapas kopā ar vēl kaut ko, spļaudās. Sākumā domāju, ka viņi daudz kaujas, jo sarkana mute, bet tas no tās lapas zelēšanas. Vietējei gan saka, ka tā dara, lai sasildītos, kad auksts, bet nu šobrīd diez vai jāsūdzas par aukstumu. Ielas līdz ar to Banaue ir nospļaudītas sarkanas no šī pasākuma. 

Nākamā ceļojuma daļa būs paradīzes nostūris El Nido un Coron, kā arī ceļojuma izmaksu apkopojums.